Patiesība par svēto vīramāti. Mēnesi pirms 60 gadu jubilejas viņa sāka gatavoties. Vispār jau pareizi, jo datums apaļš, jānosvin ar vērienu, tikai beigās vēriens bija ne tāds kā viņa bija iedomājusies
Tātad, viss notika dārgā restorānā. Viss kā nākas – dzīvā mūzika un visi radi. Es sēdēju pa labi no sava vīra Māra un pirkstos virpināju glāzes kājiņu. Dzēriens bija dārgs, bet mutē bija rūgta pēcgarša. Es skatījos uz savu vīramāti – staltu sievieti ar ideālu matu sakārtojumu, kura pieņēma kārtējo glaimu plūsmu.
– Anna, jūs esat piemērs mums visiem! – klāstīja tēvocis Andris. – Uzlikt dēlu uz kājām vienai pašai deviņdesmitajos, kad visapkārt bija sabrukums… Tas ir varoņdarbs.
Māris zem galda cieši saspieda manu roku, un šīs viņa emocijas – tas bija lepnums par savu mammu. Visu savu dzīvi, savus trīsdesmit gadus, viņš bija dzīvojis ar apziņu, ka ir parādā mātei par katru soli. Viņa viņam bija kā ikona – sieviete, kuru vīrs atstājis ar zīdaini uz rokām, bet kura izturējusi.
– Mamma, – Māris pačukstēja, raugoties uz viņu ar pielūgsmi.
Es paskatījos uz savu somiņu, kas stāvēja uz grīdas. Tur, iekšējā kabatā, gulēja maza aploksne. Pirms nedēļas mēs palīdzējām Annai pārskatīt mantas pirms remonta. Viņa vienmēr bija noslēpumaina sieviete, viņas personīgās lietas bija tabu, taču pārvākšanās steigā viņa zaudēja modrību. Es atradu vecu, ar līmlenti aizlīmētu apavu kasti, kuru viņa lūdza izmest neatverot. Taču zinātkāre ir briesmīga lieta, īpaši, ja to gadiem sildījušas mazas nesakritības viņas stāstos.
Es neizmetu kasti, bet atvēru to. Protams, mani mocīja sirdsapziņa, ka esmu tāda, taču ar savu ziņkāri neko nevarēju iesākt. Tagad, klausoties, kā kārtējā nez kuras tur pakāpes māsīca apdzied Annas “svēto pacietību”, es jutu, kā iekšā sāk vārīties. Es skatījos uz savu vīru, uz viņa lēto uzvalku, ko nopirkām izpārdošanā, jo visa brīvā nauda aizgāja mammas “problēmai”, viņas bezgalīgajām vajadzībām un remontiem.
Māris strādāja divos darbos, atteica sev visu, jūtot vainas apziņu par to, ka mamma visu vilkusi viena. Kārta nonāca līdz mums.
– Un tagad vārds tiek dots dēlam un vedeklai! – paziņoja vadītājs.
Un tad iestājās klusums. Anna sagatavojās klausīties ierastos slavinājumus. Māris piecēlās, turot glāzi rokā, un sāka runāt par to, cik smagi viņai gājis, cik ļoti viņš novērtē viņas ieguldījumu, ka viņa ir spēcīgākā un godīgākā sieviete, ko viņš savā dzīvē ir pazinis un tādā garā. Anna sērīgi nolaida acis. Izcila lēta teātra aktrise.
– Pagaidi, Māri. Es arī gribu ko pateikt.
Vīramāte pacēla skatienu uz mani, un viņas acīs pazibēja kaut kas piesardzīgs. Viņa mani vienmēr bija nemīlējusi “pārliekas patstāvības” dēļ, bet tagad viņas intuīcija, šķiet, kliedza par briesmām.
– Anna, šodien daudz tika runāts par patiesību, par godu. Par to, kā jūs viena pati nesāt šo krustu.
Viesi atbalstoši sašūmējās.
– Bet jubileja ir laiks rezultātu apkopošanai, vai ne? Laiks, kad slēptajam jākļūst redzamam, lai nākamos gadus nodzīvotu ar tīru dvēseli.
Klusums zālē mainījās, smaids pazuda no gaviļnieces sejas.
– Uz ko tu tēmē, Elīna? – viņa caur zobiem izgrūda. – Nesabojā svētkus.
Atklāsme, kas atvēra acis visiem
– Es nesabojāju, bet papildinu, – es izvilku no somiņas to pašu aploksni. – Māri, tu visu mūžu uzskatīji, ka tavs tēvs, Valdis, pazuda aizmirstot par tavu eksistenci, kad tev bija gads. Tā jums teica mamma.
Māris apjucis pārvietoja skatienu no manis uz māti.
– Nu jā… Mamma tā teica.
– Bet šis ir bankas konta izraksts uz Annas vārda un vēstuļu kaudze. Trīsdesmit vēstules, Māri. Pa vienai uz katru tavu dzimšanas dienu.
Anna sarāvās, apgāžot glāzi. Sarkanais traips sāka izplūst pa galdautu.
– Klusē, nemaz neturpini – viņa iesaucās. – Tu nedrīksti, tā nav tava daļa.
Visi radinieki nesaprata, kas patiesībā notiek.
– “Tēvs tevi neatstāja, Māri,” es turpināju, skatoties vīram tieši acīs. – “Viņš bija inženieris, viņu pārcēla darba gaitās uz tālieni, bet Anna atteicās braukt. Viņa izvirzīja ultimātu: vai nu viņa, vai karjera. Viņš aizbrauca, bet katru mēnesi, dzirdi, katru mēnesi astoņpadsmit gadu garumā sūtīja palīdzību, kas trīsreiz pārsniedza vidējo algu valstī. Un katru gadu viņš rakstīja tev vēstules, lūdzot tikšanos.”
– Tas nevar būt.. – mans Māris pačukstēja.
– “Vēstules ir šeit, es tās atradu mantās, tur ir arī kvītis. Nauda, ar kuru, kā tu domāji, mamma “izvilka”, patiesībā ļāva viņai dzīvot pārticībā, kamēr tu novalkāji kaimiņu zēnu drēbes. Viņa tēvam pateica, ka tu viņu negribi redzēt. Bet tev viņa pateica, ka viņš mums ir prom uz visiem laikiem.”
– Tu tagad stāsti pasakas. – iesaucās vīramāte, uzlecot no krēsla. – Es viņu audzināju. Bet tu tagad …
– Par to naudu, Māri, par tiem pašiem pārskaitījumiem tika nopirkts ne tikai šis dzīvoklis, bet arī vasarnīca, kuru viņa norakstīja uz savas māsas vārda, “lai tēvs neatņemtu”. Tavs tēvs aizgāja mūžībā pirms trim gadiem, vientulībā. Domājot, ka dēls viņu negrib satikt.
Zālē iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā dūc ledusskapis aiz bāra letes. Visi skatījās uz Māri. Cilvēku, kura pasaules aina sabruka trīs minūšu laikā. Viņš lēnām paņēma augšējo aploksni un ar trīcošiem pirkstiem izvilka vēstuli. Rokraksts bija liels, pārliecinošs: “Dēliņ, apsveicu tevi septītajā dzimšanas dienā. Ceru, ka mamma tev nopirka to velosipēdu, kuram es pārskaitīju naudu…” Māris acumirklī pacēla acis uz māti.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
