– Velosipēds… Es par to sapņoju visu bērnību, bet tu teici, ka mums nav naudas pat ēdienam.
Anna ieslīga atpakaļ krēslā, aizklājot seju ar rokām. Viņa domāja, kā izlocīties, bet saprata, ka nekā. Noslēpumains, uz kura balstījās viņas vara pār dēlu, bija izgaisis. Es noliku savu glāzi uz galda. Nepieskārusies tai.
– Par patiesību, – es klusi noteicu.
Mēs aizgājām no restorāna pēc piecām minūtēm. Māris mātei nepateica ne vārda uz atvadām, viņš vienmēr vienkārši paņēma vēstules. Visu ceļu uz mājām viņš klusēja, turot rokā nodzeltējušo papīru – vienīgo, kas viņam bija palicis no tēva, kurš viņam tika nozagts. Tajā vakarā es sapratu, ka esmu kļuvusi par pretinieku numur viens visiem viņa radiem. Mani vainos tajā, ka esmu sabojājusi svētkus gados vecam cilvēkam. Bet, skatoties uz to, kā mans vīrs pirmo reizi trīsdesmit gados lasa mīlestības vārdus no sava tēva, es zināju, ka esmu rīkojusies pareizi.
Māra vēstule tēvam
Dārgais tēt!
Es nezinu, kur sūtīt šo vēstuli, un es zinu, ka tu to nekad neizlasīsi. Man teica, ka tevis vairs nav jau trīs gadus, bet šovakar, turot rokās tavas vēstules, tu man esi dzīvāks nekā jebkad agrāk.
Es tikko izlasīju par velosipēdu. Es gribēju, lai tu zini – es to nekad nesaņēmu. Es nesaņēmu arī tās dāvanas, par kurām tu rakstīji vēlāk, un es nekad nedzirdēju tavus vārdus par to, cik ļoti tu ar mani lepojies. Man teica, ka tu mūs atstāji, jo tev pudele bija svarīgāka. Es uzaugu par tevi tā domājot, bet tajā pašā laikā neapzināti meklējot tevi katrā svešiniekā uz ielas.
Man ir tik ļoti žēl. Man ir žēl par tiem trīsdesmit gadiem, kurus mums nozaga. Man ir žēl, ka tu aizgāji vienatnē, domājot, ka es tevi nevēlos satikt. Ja vien es būtu zinājis… ja vien es būtu uzdrīkstējies pajautāt vairāk. Šovakar es pirmo reizi uzzināju, ka tu biji inženieris. Es arī kļuvu par inženieri, tēt. Laikam saites tomēr ir stiprākas par vārdiem. Es strādāju smagi, mēģinot izpirkt vainu mātes priekšā, kura, kā izrādās, visu šo laiku dzīvoja uz tavas mīlestības un naudas rēķina, kamēr es staigāju kaimiņu puiku drēbēs.
Tavas vēstules tagad ir mans dārgākais īpašums. Es tās pārlasīšu vēlreiz un vēlreiz, līdz iemācīšos tavu balsi no galvas. Paldies, ka tu nepadodies. Paldies, ka rakstīji, pat ja nesaņēmi atbildi. Es nezinu, vai spēšu piedot mammai. Bet es zinu, ka esmu piedevis tev. Tagad es beidzot zinu, ka man bija tēvs, kurš mani mīlēja.
Ar mīlestību, Tavs dēls Māris
Emocionālā analīze: kāpēc šis stāsts mūs uzrunā
Šis stāsts skar vairākas dziļas tēmas, kas bieži sastopamas ģimenes drāmās:
Anna (vīramāte) izmantoja “cietējas” tēlu, lai iegūtu absolūtu varu pār dēlu. Viņa radīja viltus parādu, kuru Māris nekad nevarētu atdot, tādējādi nodrošinot savu labklājību uz viņa rēķina.
Identitātes sabrukums: Māra pasaule sabruka, jo viņa personība bija balstīta uz pasakām par viņa izcelsmi. Uzzinot patiesību, viņam ir jāmācās sevi definēt no jauna – nevis kā “pamestu dēlu”, bet kā “mīlētu dēlu”.
Morālā dilemma: Elīna (sieva) rīkojās skarbi, izstāstot patiesību publiski. No vienas puses, tas sabojāja svētkus un radīja nesmukumu, bet no otras puses – tas bija vienīgais veids, kā pārtraukt Māra finansiālo un emocionālo ekspluatāciju. Vai vajadzēja to atklāt privātā sarunā? Iespējams, bet tad radu priekšā vīramāte spēlētu jaunu teātri…
