Alīnai bija piecdesmit pieci. Veiksmīga, kopta, enerģiska sieviete, kura, kā pati mēdza teikt, “bija aizmirsusi ieskatīties pasē”. Viņa jau sen bija nostiprinājusies savā profesijā, bija izaudzinājusi meitu, kura dzīvoja ar savu ģimeni. Alīna dzīvoja sev
— Tu taču esi vecāka, tātad tev arī jāmaksā vairāk, — ar šādu, pilnu neizpratnes jautājumu sākās 55 gadus vecas sievietes ieraksts vienā no sieviešu forumiem. Kā viņa pati rakstīja, iemesls izrādījās līdz banalitātei nejēdzīgs.
Alīnai bija piecdesmit pieci. Veiksmīga, kopta, enerģiska sieviete, kura, kā pati mēdza teikt, “bija aizmirsusi ieskatīties pasē”. Viņa jau sen bija nostiprinājusies savā profesijā, bija izaudzinājusi meitu, kura dzīvoja ar savu ģimeni. Alīna dzīvoja sev. Fitnesa treniņi, ceļojumi, tikšanās ar draudzenēm.
Pirms pusgada viņas mierīgajā dzīvē parādījās Romāns. Viņam bija četrdesmit septiņi — par astoņiem gadiem jaunāks. Garš, šarmants, ar labu humora izjūtu. Viņš šķita tieši tas, ko viņa tik ilgi bija gaidījusi. Vecuma starpība nevienu nemulsināja, no malas viņi izskatījās kā vienaudži — saskanīgs un simpātisks pāris.
— Viņš mani uzreiz apbūra, — rakstīja Alīna. — Viegli komunicēt, interesants sarunu biedrs. Man ar viņu bija tik vienkārši un labi kā nekad ar nevienu citu.
Viņu romāns attīstījās strauji, bet ērti. Viņi tikās divas vai trīs reizes nedēļā — te pie viņas plašajā dzīvoklī centrā, te pie viņa mājīgajā divistabu dzīvoklī nomalē. Finanšu jautājums, šķita, pats par sevi bija atrisinājies bez liekiem vārdiem. Kad viņi gāja uz restorāniem, rēķinu gandrīz vienmēr apmaksāja Romāns. Reizēm Alīna, nevēlēdamās justies parādā, iedeva viņam pusi skaidrā naudā vai vēlāk pārskaitīja uz karti. Viņš to pieņēma kā pašsaprotamu lietu.
Kad Romāns atbrauca ciemos pie viņas, viņš parasti atveda dzērienus vai kūku pie tējas. Pārējo — siltas vakariņas, uzkodas — gatavoja Alīna, kurai sagādāja prieku rūpēties par mīļoto vīrieti. Bet, ja viņi tikās pie Romāna, viņš parasti pasūtīja ēdienu ar piegādi — picu vai suši, iepriekš saskaņojot ar Alīnu viņas gaumi. Viss ritēja gludi. Nebija neskaidrību. Alīna juta, ka beidzot ir atradusi savu kluso sievietes laimi.
Negaidīts rēķins par jaunību
Un te, pēc pusgada ideālu — kā viņai šķita — attiecību, Alīna ierosināja kopīgu atvaļinājumu.
— Varbūt aizlidojam uz jūru septembrī? — viņa teica kādu vakaru. — “Samta sezona”, cenas vairs nav tik augstas. Piemēram, uz Turciju?
Romāns ideju atbalstīja ar sajūsmu.
— Brīnišķīga doma, mīļā. Es tikai “par”!
Viņi kopā apsēdās pie klēpjdatora un ātri atrada piemērotu ceļojumu. Labs pieczvaigžņu viesnīcas piedāvājums, “viss iekļauts”, izlidošana pēc trim nedēļām. Cena par diviem — 1600. Cena abiem šķita pieņemama. Nolēma neatlikt un nākamajā dienā doties uz tūrisma aģentūru, lai noformētu pirkumu.
Sarunu par to, kurš maksās un cik, nebija. Alīna, kā vēlāk rakstīja forumā, bija pārliecināta, ka viss ir skaidrs — izdevumi tiek dalīti uz pusēm. Viņa bija pašpietiekama sieviete un nekad nebūtu iedomājusies uzkraut visu maksājumu vīrietim. Taču kaut kas viņas iekšienē lika šo jautājumu noskaidrot iepriekš. Pirms izbraukšanas uz biroju viņa it kā nejauši pajautāja:
— Mēs taču metīsimies uz pusēm, vai ne? Pa 800 no katra. Godīgi, par mani maksāt nevajag.
Tajā brīdī Romāna seja mainījās. Smaids pazuda, to nomainīja patiesi pārsteigts, gandrīz bērnišķīgs izbrīns.
— Pagaidi. Maksāt par tevi? Es pat nebiju domājis.— viņš pat nedaudz atvirzījās. — Godīgi sakot, es biju pārliecināts, ka tas ir tavs ielūgums. Tava ideja, tātad tu arī maksā.
Alīna apjuka.
— Mana ideja, bet atpūsties taču braucam kopā. Es nesaprotu.
— Nu, ja jau ideja tava, tad es domāju, ka tu gribi mums uzdāvināt šādu ceļojumu un samaksāt visu. — Romāns runāja arvien pārliecinātāk. — Bet es taču neesmu nekāds alfons. Es plānoju samaksāt savu daļu. Teiksim, 600 es samaksāšu. Bet tu — 1000.
Lasi vēl: Draugs Edgars nesen atgriezās no Kanādas un pastāstīja, kāpēc viņš vairs nevar tur dzīvot
Alīnai no šiem vārdiem aizrāvās elpa. Viņa skatījās uz viņu un neticēja savām ausīm.
— Pagaidi, no kurienes tāds aprēķins? — viņa beidzot spēja izteikt. — Kāpēc man jāmaksā vairāk par tevi? Tas taču ir kopīgs atvaļinājums!
Romāns smagi nopūtās, it kā skaidrotu acīmredzamu lietu. Pēc brīža viņš neizturēja un pateica to, kas, acīmredzot, sen bija uz mēles:
— Vismaz tāpēc, ka tu esi vecāka.
Viņš apstājās, ļaujot viņai apjaust dzirdēto, un turpināja:
— Alīn, būsim godīgi. Es braucu ar tevi atpūsties. Tu taču būsi kūrortā ar jaunāku, interesantu vīrieti. Rādīsi draudzenēm bildes, leposies. Un es par to vēl pilnu summu maksāšu? Es braucu ar tevi, nevis tu ar mani. Tu mani uzaicināji, tātad tev arī jāmaksā vairāk. Tā ir taisnīgi.
Turpinājums bija “jautrs”. Alīna, kā viņa vēlāk rakstīja, vienkārši nespēja atrast vārdus šim notikumam. Vienīgais, ko viņa spēja pateikt, — ka par nekādu ceļojumu nevar būt runas. Viņi tā arī neizgāja no mājas uz tūrisma biroju. Vīlusies, viņa rakstīja forumā, cerot saprast — kā tas varēja notikt? Taču vēl vakar viss taču bija ideāli.
No līdzjūtības līdz pārmetumiem
Viedokļi forumā, kā tas bieži gadās, sadalījās trīs nometnēs.
Nometne “Bēdz, Alīna, bēdz!”
— Mīļā, jūs nopietni? Kāds vēl atvaļinājums? Viņš taču parasts alfonss, kurš pusgadu tēloja kārtīgu cilvēku, bet tagad parādīja savu patieso seju. “Tu vecāka, maksā vairāk” — tas taču ir cenrādis, ko viņš jums izrakstīja par savu sabiedrību.
– Viņš jūs nemīl, viņš jūs izmanto. Saņemieties un dzeniet viņu prom, kamēr viņš vēl nav ieteicis jums nomaksāt viņa auto kredītu.
Nometne “Vīriešu loģika — un tajā ir daļa patiesības”
— Sievietes, kāpēc jūs uzbrūkat? Vīrietis pateica godīgi, lai arī par “skaļi”. Mūsu sabiedrībā, patīk tas vai ne, jaunāks vīrietis blakus vecākai sievietei — tā ir “statusa lieta”.
— Viņa saņem līdzās jaunību un enerģiju, bet ko saņem viņš? Viņš tērē savu laiku, ko varētu pavadīt ar vienaudzi. Tā kā iniciatore bija viņa, loģiski, ka viņa uzņemas lielāku daļu izdevumu. Tas nav alfonsisms — tās ir nerakstītas spēles noteikumi.
Nometne “Nav runa par naudu, bet par attieksmi”
— Alīna, problēma nav 1600 un ne tajā, kurš cik maksā. Problēma ir viņa attieksmē pret jums. Viņš tieši pateica, ka viņa klātbūtne jūsu dzīvē ir pakalpojums, par kuru jums jāsamaksā.
— Viņš jūs neredz kā mīļoto sievieti — viņš redz resursu. Jums jādomā nevis par ceļojumu, bet par to, vai vēlaties būt ar cilvēku, kurš jūs tā vērtē. Parunājiet ar viņu vēlreiz bez emocijām un pajautājiet tieši, vai viņš uzskata jūsu attiecības par tirgus darījumu. Un no viņa atbildes izlemiet, ko darīt tālāk.
Pēdējā saruna un rūgtā atklāsme
Alīna izlasīja simtiem komentāru. Trešās nometnes padomi šķita visracionālākie. Viņa nolēma dot viņam un sev pēdējo iespēju visu izrunāt. Viņa piezvanīja Romānam un piedāvāja satikties, lai mierīgi visu noskaidrotu.
Viņš atbrauca. Viņa uzvārīja kafiju un, cenšoties saglabāt mieru, sāka sarunu. Viņa pajautāja, vai viņš tiešām uzskata, ka viņai jāmaksā “piemaksa” par vecumu, un vai viņš redz viņu attiecībās kaut ko vairāk par abpusēju labumu.
Romāna atbilde bija banāla un izdzēsa pēdējo cerību…
— Alīn, bez aizvainojuma, — viņš teica mierīgi. — Mēs taču esam pieauguši cilvēki. Jā, es uzskatu, ka tas ir normāli. Tas vienkārši ir attiecību tirgus, ja vēlies tā to saukt. Tu iegūsti līdzās jaunu, aktīvu, interesantu vīrieti. Un labu laiku, teiksim tā.
— Kas tevi vēl tā lutinās? Tavi vienaudži? Nesmejies. Es no tevis saņemu rūpes, komfortu un, teiksim tā, nelielu finansiālu bonusu. Viss godīgi. Tu esi gudra sieviete, tev to vajadzētu saprast. Es neprasu daudz, tikai taisnīgu ieguldījumu sadali. Man pat neērti, ka nācās to apspriest. Es jau sen gaidīju, kad tu pati piedāvāsi kaut kur aizbraukt par savu naudu.
Un tajā brīdī Alīna visu saprata. Tas nebija emociju uzplūdu brīdis. Tā bija auksta, klusa apjausma — viņas priekšā sēdēja nevis mīļotais vīrietis, bet aprēķinātājs, kas tikko bija noformulējis darījuma noteikumus. Viņa vairs neko nerakstīja forumā. Tikai pēc nedēļas atstāja pēdējo, kodolīgu ziņu:
“Meitenes, paldies visām par atbalstu un viedokļiem. Es vēlreiz parunāju ar Romānu. Viņš apstiprināja, ka redz mūsu attiecības kā abpusēji izdevīgu projektu, kur mana ‘piemaksa’ par viņa jaunību ir norma. Es ar viņu vairs nekontaktējos. Te nav runa par naudu. Runa ir par to, ka mani pirmo reizi dzīvē izrakstīja rēķinu. Tas bija traki. Viņš nemeklēja mīlestību. Viņš meklēja izdevīgu darījumu.
Es labāk būšu viena nekā attiecībās, kur mans galvenais pluss ir maksātspēja, bet galvenais mīnuss, par kuru jāmaksā, — mans vecums. Es netaisos pirkt sev atbalstu.”
Ko jūs domājat? Vai tiešām sievietes vecums uzliek papildu finansiālus pienākumus attiecībās ar jaunāku vīrieti — vai tas ir tīrā manipulācija un patērnieciskums?
