Alīnai bija piecdesmit pieci. Veiksmīga, kopta, enerģiska sieviete, kura, kā pati mēdza teikt, “bija aizmirsusi ieskatīties pasē”. Viņa jau sen bija nostiprinājusies savā profesijā, bija izaudzinājusi meitu, kura dzīvoja ar savu ģimeni. Alīna dzīvoja sev
— Tu taču esi vecāka, tātad tev arī jāmaksā vairāk, — ar šādu, pilnu neizpratnes jautājumu sākās 55 gadus vecas sievietes ieraksts vienā no sieviešu forumiem. Kā viņa pati rakstīja, iemesls izrādījās līdz banalitātei nejēdzīgs.
Alīnai bija piecdesmit pieci. Veiksmīga, kopta, enerģiska sieviete, kura, kā pati mēdza teikt, “bija aizmirsusi ieskatīties pasē”. Viņa jau sen bija nostiprinājusies savā profesijā, bija izaudzinājusi meitu, kura dzīvoja ar savu ģimeni. Alīna dzīvoja sev. Fitnesa treniņi, ceļojumi, tikšanās ar draudzenēm.
Pirms pusgada viņas mierīgajā dzīvē parādījās Romāns. Viņam bija četrdesmit septiņi — par astoņiem gadiem jaunāks. Garš, šarmants, ar labu humora izjūtu. Viņš šķita tieši tas, ko viņa tik ilgi bija gaidījusi. Vecuma starpība nevienu nemulsināja, no malas viņi izskatījās kā vienaudži — saskanīgs un simpātisks pāris.
— Viņš mani uzreiz apbūra, — rakstīja Alīna. — Viegli komunicēt, interesants sarunu biedrs. Man ar viņu bija tik vienkārši un labi kā nekad ar nevienu citu.
Viņu romāns attīstījās strauji, bet ērti. Viņi tikās divas vai trīs reizes nedēļā — te pie viņas plašajā dzīvoklī centrā, te pie viņa mājīgajā divistabu dzīvoklī nomalē. Finanšu jautājums, šķita, pats par sevi bija atrisinājies bez liekiem vārdiem. Kad viņi gāja uz restorāniem, rēķinu gandrīz vienmēr apmaksāja Romāns. Reizēm Alīna, nevēlēdamās justies parādā, iedeva viņam pusi skaidrā naudā vai vēlāk pārskaitīja uz karti. Viņš to pieņēma kā pašsaprotamu lietu.
Kad Romāns atbrauca ciemos pie viņas, viņš parasti atveda dzērienus vai kūku pie tējas. Pārējo — siltas vakariņas, uzkodas — gatavoja Alīna, kurai sagādāja prieku rūpēties par mīļoto vīrieti. Bet, ja viņi tikās pie Romāna, viņš parasti pasūtīja ēdienu ar piegādi — picu vai suši, iepriekš saskaņojot ar Alīnu viņas gaumi. Viss ritēja gludi. Nebija neskaidrību. Alīna juta, ka beidzot ir atradusi savu kluso sievietes laimi.
Vilku bars nostājās uz sliedēm un bloķēja vilciena ceļu, izrādījās viņi tikai aizsargāja
Negaidīts rēķins par jaunību
Un te, pēc pusgada ideālu — kā viņai šķita — attiecību, Alīna ierosināja kopīgu atvaļinājumu.
— Varbūt aizlidojam uz jūru septembrī? — viņa teica kādu vakaru. — “Samta sezona”, cenas vairs nav tik augstas. Piemēram, uz Turciju?
Romāns ideju atbalstīja ar sajūsmu.
— Brīnišķīga doma, mīļā. Es tikai “par”!
Viņi kopā apsēdās pie klēpjdatora un ātri atrada piemērotu ceļojumu. Labs pieczvaigžņu viesnīcas piedāvājums, “viss iekļauts”, izlidošana pēc trim nedēļām. Cena par diviem — 1600. Cena abiem šķita pieņemama. Nolēma neatlikt un nākamajā dienā doties uz tūrisma aģentūru, lai noformētu pirkumu.
Sarunu par to, kurš maksās un cik, nebija. Alīna, kā vēlāk rakstīja forumā, bija pārliecināta, ka viss ir skaidrs — izdevumi tiek dalīti uz pusēm. Viņa bija pašpietiekama sieviete un nekad nebūtu iedomājusies uzkraut visu maksājumu vīrietim. Taču kaut kas viņas iekšienē lika šo jautājumu noskaidrot iepriekš. Pirms izbraukšanas uz biroju viņa it kā nejauši pajautāja:
— Mēs taču metīsimies uz pusēm, vai ne? Pa 800 no katra. Godīgi, par mani maksāt nevajag.
Tajā brīdī Romāna seja mainījās. Smaids pazuda, to nomainīja patiesi pārsteigts, gandrīz bērnišķīgs izbrīns.
— Pagaidi. Maksāt par tevi? Es pat nebiju domājis.— viņš pat nedaudz atvirzījās. — Godīgi sakot, es biju pārliecināts, ka tas ir tavs ielūgums. Tava ideja, tātad tu arī maksā.
Alīna apjuka.
— Mana ideja, bet atpūsties taču braucam kopā. Es nesaprotu.
— Nu, ja jau ideja tava, tad es domāju, ka tu gribi mums uzdāvināt šādu ceļojumu un samaksāt visu. — Romāns runāja arvien pārliecinātāk. — Bet es taču neesmu nekāds alfons. Es plānoju samaksāt savu daļu. Teiksim, 600 es samaksāšu. Bet tu — 1000.
Lasi vēl: Draugs Edgars nesen atgriezās no Kanādas un pastāstīja, kāpēc viņš vairs nevar tur dzīvot
Alīnai no šiem vārdiem aizrāvās elpa. Viņa skatījās uz viņu un neticēja savām ausīm.
— Pagaidi, no kurienes tāds aprēķins? — viņa beidzot spēja izteikt. — Kāpēc man jāmaksā vairāk par tevi? Tas taču ir kopīgs atvaļinājums!
Romāns smagi nopūtās, it kā skaidrotu acīmredzamu lietu. Pēc brīža viņš neizturēja un pateica to, kas, acīmredzot, sen bija uz mēles:
— Vismaz tāpēc, ka tu esi vecāka.
Viņš apstājās, ļaujot viņai apjaust dzirdēto, un turpināja:
— Alīn, būsim godīgi. Es braucu ar tevi atpūsties. Tu taču būsi kūrortā ar jaunāku, interesantu vīrieti. Rādīsi draudzenēm bildes, leposies. Un es par to vēl pilnu summu maksāšu? Es braucu ar tevi, nevis tu ar mani. Tu mani uzaicināji, tātad tev arī jāmaksā vairāk. Tā ir taisnīgi.
Turpinājums bija “jautrs”. Alīna, kā viņa vēlāk rakstīja, vienkārši nespēja atrast vārdus šim notikumam. Vienīgais, ko viņa spēja pateikt, — ka par nekādu ceļojumu nevar būt runas. Viņi tā arī neizgāja no mājas uz tūrisma biroju. Vīlusies, viņa rakstīja forumā, cerot saprast — kā tas varēja notikt? Taču vēl vakar viss taču bija ideāli.
No līdzjūtības līdz pārmetumiem
Viedokļi forumā, kā tas bieži gadās, sadalījās trīs nometnēs.
Nometne “Bēdz, Alīna, bēdz!”
— Mīļā, jūs nopietni? Kāds vēl atvaļinājums? Viņš taču parasts alfonss, kurš pusgadu tēloja kārtīgu cilvēku, bet tagad parādīja savu patieso seju. “Tu vecāka, maksā vairāk” — tas taču ir cenrādis, ko viņš jums izrakstīja par savu sabiedrību.
– Viņš jūs nemīl, viņš jūs izmanto. Saņemieties un dzeniet viņu prom, kamēr viņš vēl nav ieteicis jums nomaksāt viņa auto kredītu.
Bet ir arī nometne “Vīriešu loģika — un tajā ir daļa patiesības”. Plus pēdējā sarunā atklājās skarbā patiesība!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
