Viņš vēl mēģināja kaut ko runāt. Ka es pati esmu vainīga. Ka attiecībās abi ir atbildīgi. Ka sieviete nedrīkst sevi nolaist. Ka vīriešiem vajag uzmanību. Ka esmu kļuvusi auksta. Smieklīgi, vai ne? Cilvēks krāpj un vienlaikus lasa lekciju par ģimenes harmoniju. Es atvēru skapi, izvilku viņa somu un sāku klusējot likt tur viņa mantas. Zeķes, t-kreklus, skuvekli, lādētāju. Rokas trīcēja tā, ka es divreiz nometu čības. Viņš stāvēja durvīs un skatījās. Un tajā visā bija kaut kas līdz šausmām nepatīkams: es viņu vācu kopā kā māte nepaklausīgu dēlu, bet viņš gaida, kamēr vētra pāries.
– Tu vēl nožēlosi, – viņš pateica jau priekšnamā.
– Iespējams, – es atbildēju. – Bet ne par to, ka tu ej prom.
Durvis aizvērās, un dzīvoklī kļuva kluss. Tik kluss, ka es dzirdēju, kā virtuvē pil ūdens no krāna, kuru viņš, starp citu, nesen laboja. Un lūk, tad es apsēdos uz soliņa priekšnamā un ļāvu vaļu emocijām tā, kā laikam nebiju atļāvusies kopš jaunības. Man bija žēl ne tikai sevis. Man bija žēl to sešu laimes mēnešu. Žēl savas ticības. Žēl, ka es, pieaugusi sieviete, tomēr kaut kur dziļi iekšā paliku tā, kura gaida: lūk, atnāks normāls cilvēks, un beidzot kļūs mierīgi. Līva atbrauca pēc četrdesmit minūtēm. Es viņai pat īsti neko nepaskaidroju, vienkārši pateicu klausulē:
– Viņš aizgāja.
Un viņa uzreiz:
– Es braucu.
Atveda līdzi torti un to savu spēcīgo noskaņojumu, it kā nevis draudzeni mierināt būtu atbraukusi, bet ieņemt Berlīni.
– Tā, – viņa teica, velkot nost zābakus. – Vispirms pastāsti. Pēc tam lamājamies. Pēc tam ēdam torti. Šādā secībā labāk palīdz.
Es pat iesmējos. Sēdējām virtuvē līdz naktij. Aiz loga vējš dzenāja pa pagalmu kaut kādus papīrus, augšā kaimiņiem bļāva televizors, bet man uz galda stāvēja divas krūzes, aizkosta torte un dzīve, kura pēkšņi atkal kļuva tikai mana. Tukša, aizvainojoša, bet mana.
Bet Sergejs…
Viņš vēl pāris reizes uzradās. Te ziņa, te zvans no nezināma numura. Neatvainojās īsti. Vairāk taustīja augsni. Vai neesmu atdzisusi. Vai neesmu pārdomājusi. Acīmredzot pie meitas ar viņas vīru un diviem mazbērniem atkal kļuva par šauru. Vai arī Sarmīte viņu galīgi izlika ārā. Vai arī atradās trešā pietura, trešais autobuss, trešā uzticīgā sieviete ar maisiņiem un āboliem. Dažreiz es domāju: vai viņš vispār kādu ir mīlējis? Vai tikai to atspulgu, kuru redzēja sieviešu acīs sev blakus? Kad tu esi vajadzīga, kamēr apbrīno, baro, sildi, paciet un neuzdod liekus jautājumus.
Dažreiz vakarā skatos pa logu, aizskaru matu šķipsnu pie deniņiem, kur jau manāms sirmums, un domāju: vai tiešām mūsu vecumā nevar vienkārši satikt cilvēku bez šī cirka, meliem un bērnišķīgā egoisma? Vai tiešām daži vīrieši noveco tikai sejā, bet iekšēji tā arī paliek mūžīgi izsalkuši zēni, kuriem visa ir par maz?
Un laikam briesmīgākais šeit pat nav tas, ka viņš aizgāja. Bet tas, ka pēc tādiem stāstiem iemācies aizvērt durvis ātrāk, nekā sirds paspēj saprast, kurš pie tām pieklauvēja.
