Senlatviešu dažus personvārdus uzskatīja par nepiemērotiem, pārāk “smagiem”, tāpēc šādos vārdos bērnus nesauca.
Šie uzskati gan bija vairāk mutvārdu tradīcijas, nevis, piemēram, rakstiski fiksētas liecības. Tomēr mūsu senči ticēja, ka vārdi veidoja likteņus. Bija arī dažādas ar vārdu došanu saistītas paražas.
Tā, piemēram, bērniņam ģimenē nekad nedeva tādu pat vārdu kā tikko no ģimenes aizgājušam – piemēram, vectētiņam vai vecmāmiņai. To uzskatīja par nelaimi piesaistošu faktu.
Tautas ticējumos šādi vārdi bija “nelaimi nesoši”:
Juris
Šo vārdu sauca par “karsto vārdu”, un ticēja, ka cilvēki ar šādu vārdi dzīvē ir pārāk straujas dabas, dumpīga rakstura un trauksmi piesaistoši. Tāpēc izvairījās šādu vārdu likt dzimtas puikām.
Pēteris
Kāds ticējums skanēja šādi – Bērnu par Pēteri nevajag saukt – mūžam ar galvu “skries sienā” un laimi tā arī neatradīs. Te gan jāmin, ka šis ticējums vairāk saistīts ar baznīcas kalendāru un Pēterdienu, kas ir 29.jūnijā, kad Pēteri arī atzīmē vārda dienu. Jo šo dienu saistīta ar vasaras “lūzuma” punktu, tāpēc arī ticēja, ka puika ar šādu vārdu var “briedumu nesasniegt”.
Lasi vēl: 13. jūnijs – Vecā Ūsiņa diena, kad godināja zirgus: ko šajā dienā nedrīkst darīt, lai neaizbiedētu labos gariņus
Anna
Lai gan šis bija un ir aizvien ļoti populārs vārds, dažos Latvijas reģionos ticēja, ka šis vārds “nes sēras”. Jo, tieši saistībā ar popularitāti, tāds vārds bija daudzām vecmāmiņām, vecvecmāmiņām, un tāpēc šis vārds simboliski pēc viņu aiziešanas saistītās ar zaudējumu. Piemēram, bija tāds ticējums, kas skanēja: “Ja vienā sētā ir divas Annas, tad viena no viņām aizies agri”.
Kādus vēl 4 vārdus uzskatīja par neveiksmīgiem?
Šķir nākošo lapu, lai to uzzinātu!
