No darba Alla neaizgāja. Viņa nolēma vismaz vecumdienās rīkoties tā, kā pati vēlas.
– Mamm, ar ko tu domā? Tētis vēl sāks dzīvokli dalīt. Kam tev tas viss?
– Nevajag, es arī tev neteicu, vai vajadzēja precēties ar Viktoru vai nē! – atgādināja Alla.
– Vai tu vispār saproti, ka tas ir …?! Gribi strādāt – lūdzu! Bet tikai tur, kur tevi nebūs jākalpo, – ar lietišķu sejas izteiksmi precizēja meita.
– Varbūt tu man vēl darba sludinājumus sameklēsi? – sieviete pasmīnēja.
– Varu palīdzēt, – priecīgi noteica Zane, domādama, ka māte runā nopietni.
– Iztikšu! Vēl tikai trūka, lai man pašai meita mācītu, kur strādāt.
– Nu zini, mamm… – noteica meita un aizgāja.
Pāris reižu sievietei pat piezvanīja znots un vīra māsa, bet viņi visi tika bez ceremonijām aizsūtīti tālu un uz ilgu laiku. Pēc pusgada Konstantīns sāka pieprasīt īpašuma sadali. Taču viņa piedāvāja risinājumu: viņš paņem vasarnīcu un automašīnu, bet viņa – dzīvokli.
Konstantīns ilgi nepretojās un piekrita viņas priekšlikumam. Bijušie laulātie vairāk nesazinājās. Radinieki, kuriem bija attiecīgas domas par šo, ka Alla kļuvusi par viesmīli, arī no viņas attālinājās. Šoreiz bez laimīgām beigām, bet tas ir patiess stāsts no dzīves un kā jau zinām, dzīvē ne vienmēr notiek tā kā grāmatās vai filmās. Tomēr kas ir svarīgāk – palikt pie sava vai piekāpties citiem?
