Sešgadīgie ir gatavi mācīties

Pedagoģijas doktore, Daugavpils Universitātes profesore Elfrīda Krastiņa ir pārliecināta, ka sešgadnieki var iet skolā, ja vien tur ir mazam bērnam atbilstoša vide.

Tādu pārliecību viņa guvusi jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad arī daļa bērnu skolā gāja jau sešos gados. Sarunājamies gan par sešgadniekiem skolā toreiz un tagad, gan citām plānotajām reformām izglītībā.

 

Savulaik strādājāt Pedagoģijas zinātnes pētnieciskajā institūtā, kas cita starpā uzraudzīja, kā skolās klājas sešgadniekiem. Vai sešgadnieki skolā bija Latvijas ideja vai arī tā bija reforma visas toreizējās Padomju Savienības līmenī?

E. Krastiņa: Tas bija Maskavas vadīts eksperiments. Tolaik mācību saturu un mācību līdzekļus 1. – 4. klasei veidoja katrā republikā atsevišķi, tikai tālākajās klasēs jau viss notika savienības līmenī. Tomēr sešgadnieku reforma nāca no Maskavas. Es gan nebiju klāt šīs reformas pašos pirmsākumos. Pieslēdzos 1982. gadā.

Kad sākās sešgadnieku eksperiments, mācības bija sešas dienas nedēļā, taču sešgadniekiem sestdienās uz skolu nebija jāiet. Stundu garums bija tikai 35 minūtes, kamēr citi mācījās 45 minūtes. Sākumā sešgadnieki mācījās sagatavošanas klasē, tikai vēlāk to pārdēvēja par pirmo klasi. Pārejas posmā dažus gadus bija divas pirmās klases, divas otrās klases ar dažāda vecuma bērniem. Arī tolaik bija bērni, kas 1. klases vielu apguva bērnudārzā.

Nevar teikt, ka astoņdesmitajos gados sešgadnieku eksperiments būtu izgāzies. Gluži otrādi: tas pierādīja, ka sešgadīgi bērni var apgūt 1. klases programmu. Taču, kad visus sešgadīgos gribēja ielikt skolā, nenodrošinot viņiem attiecīgu vidi, tad gan redzējām, ka sešgadīgi bērni skolas kārtībai nav gatavi pielāgoties. Sešgadīgie ir gatavi mācīties, taču ne tādā ritmā, kā tas notiek skolā. Viņiem vajag īpašu vidi: rotaļu telpas, paklājus, lai varētu sēdēt uz grīdas, utt.

 

Tātad jau tad tika secināts, ka problēma nav skolas gaitas kā tādas, bet gan skolas vide?

Jā. Jāpiebilst, ka tolaik bija arī prasība, ka ar sešgadniekiem strādā tikai īpaši tam sagatavoti skolotāji, kuri gadu no gada strādāja tikai ar sešgadīgajiem.

 

Šobrīd pret sešgadnieku sūtīšanu skolā ir gana liela sabiedrības pretestība – bērniem tiekot atņemta bērnība. Vai astoņdesmitajos gados arī bija kādi, kaut klusāki, tomēr protesti?

Mēs institūtā nekādu sabiedrības pretestību nejutām. Sabiedrības izpratne varētu būt saistīta ar to, ka skolās, kas piedalījās eksperimentā, tika veidota sešgadniekiem atbilstoša vide – bija rotaļlietas, guļamtelpas, speciāla ēdināšana. Lielu uzmanību pievērsa solu augstumam: skatījās, lai tie būtu piemēroti bērna augumam. Tikmēr šodien dažviet, sēžot solā, bērna kājas nemaz līdz zemei nesniedzas. Mācību process tika organizēts tā, lai bērniem būtu iespēja stundu starplaikā iziet arī ārā. Protams, bija bērni, kam arī tādā vidē mācīties bija grūti. Atceros, vienā klasē sēdēja puisītis, ausis aizspiedis. Kad vaicāju, kas kaiš, atbildēja, ka nevarot izturēt troksni, kas valda skolā. Daļā skolu sešgadnieki palika visu dienu līdz pat vakaram tāpat kā bērnudārzā. Arī tagad, ja reforma tiks ieviesta, jārēķinās, ka sešgadīgs bērns nedrīkst viens pats doties no skolas uz mājām. Savukārt, ja bērns paliks skolā visu dienu, jānodrošina gulēšanas iespēja, jo vismaz daļai bērnu sešos gados diendusa joprojām nepieciešama. Vieglāk ieviest sešgadnieku skološanos būs tur, kur skola un bērnudārzs ir zem viena jumta.

Tolaik veicām arī mērījumus par sešgadīgo bērnu attīstību, pētījām viņu uzmanību un nogurdināmību, kā arī kustību aktivitāti, kāds ir ķermeņa stāvoklis, bērnam sēžot solā, vai nav kādas izmaiņas mugurkaulā, skolas arī pašas rakstīja atskaites. Kad institūts tika likvidēts, viss tika izmēzts ārā, un šobrīd Latvijā, manuprāt, pat nav tādas iestādes, ka sīki sekotu līdzi reformas norisei.

Lasi arī: “Latvija ir lieliska vieta bērniem!” Pieredzē dalās ģimene, kura šeit laimīgi pārvākusies no Ķīnas

No tā, ko jūs stāstāt, secinu: ja 1. klase būs bērnudārzā, tad reforma ir ieviešama.

Ir pierādīts: sešgadnieki un pat jaunāki bērni var mācīties, taču ir jābūt atbilstošai videi un mācību metodēm. Vairāk jāmācās rotaļnodarbību veidā. Jāņem vērā, ka svarīgākais šāda vecuma bērnu apmācībā ir lasītmācīšana, jo sensitīvais periods lasītmācīšanai sākas jau no četriem gadiem. Vecumā no četriem līdz sešiem gadiem bērniem pašiem ļoti interesē lasīšana un rakstīšana. Septiņos gados sākt mācīt lasīt jau ir par vēlu, bērns šīs prasmes apgūšanai ir “aizvēries ciet”, un tad jāmācās piespiedu kārtā. Turklāt jebkurā 1. klases mācību grāmatā redzams: lai ar to strādātu, bērnam jau jāmāk lasīt. Kad bērni mācās lasīt, tad vienlaikus klasē vai grupā nevajadzētu būt vairāk par 16 bērniem.

Šķir otru lapu, lai lasītu otru intervijas daļu


 

Līdzīgi raksti

  • loading...
  • Leave a Reply

    Your email address will not be published.

    Pilnvērtīgai lapas darbībai tiek izmantotas sīkdatnes (cookies), kas glabājas uz tavas ierīces. Vairāk par sīkdatnēm

    Kas ir sīkdatnes? Sīkdatne ir neliels teksta fails, ko tīmekļa vietne saglabā jūsu datorā vai mobilajā ierīcē, kad jūs atverat vietni. Tā vietnei palīdz atcerēties jūsu pieteikumvārdu un/vai iestatījumus (piemēram, valodu, fontu izmēru u.c. attēlošanas iestatījumus), ar kādiem esat izvēlējies vietni skatīt, lai katru reizi jums tie nebūtu jānorāda no jauna.

    Close