Tolaik sešgadnieku reforma tika ieviesta ļoti pakāpeniski, sākumā sešgadnieki mācījās tikai trīs skolās. Tagad viss notiek ātrā tempā. Vai tas nerada bažas?
Viss nav tik briesmīgi, kā izskatās. Tagad pirmsskolas apmācības ietvaros mācās gan piecgadīgie, gan sešgadīgie. Tolaik sešgadīgie skolēni vispār iepriekš nebija mācījušies. Tagad faktiski mainās tikai nosaukums: sešgadīgo sagatavošana kļūst par 1. klasi.
Šobrīd ir vadlīnijas pirmsskolas sagatavošanai, taču bija arī periods, kad bērnudārziem šādas prasības netika izvirzītas, un daļa bērnudārzu inerces pēc joprojām darbojas pēc principa, ka nekas nav jāmāca. Tajā pašā laikā ir bērnudārzi, kas cenšas dublēt skolu, uzspiežot maziem bērniem skolas metodes – darba burtnīcas, darba lapas – un atsakoties no rotaļu elementiem nodarbībās. Šādā veidā bērnudārzā apmācītiem bērniem skolā 1. klasē bieži vien ir garlaicīgi, jo skolotājs māca pēc standarta, neņemot vērā bērnu zināšanu un prasmju līmeni.
Jūs teicāt: astoņdesmitajos gados bija atsevišķas klases sešgadīgajiem un septiņgadīgajiem pirmklasniekiem. Tagad visi mācīšoties kopā.
Tā gan nedrīkst darīt nekādā gadījumā, tā būtu vardarbīga attieksme pret sešgadniekiem. Septiņgadīgais prot rakstīt un rēķināt, kamēr sešgadīgais tikai sāk mācīties. Viņi nevar būt līdzvērtīgi! Tāpēc arī izglītības saturam sešgadniekiem un septiņgadniekiem jābūt atšķirīgam. Un tiem, kuri nākamgad sāks iet 1. klasē septiņos gados, kādā brīdī būtu viena klase “jāpārlec”. Ja vienu saturu apgūs dažāda vecuma bērni, viņus nedrīkstēs salīdzināt pēc vieniem un tiem pašiem kritērijiem. Līdzīgas problēmas bija arī deviņdesmitajos gados, bet neviens necentās skaidrot, kāpēc bērnu sasniegumos ir liela atšķirība.
Gaidāmo reformu dēļ 2027. gada pavasarī dubults skaits bērnu pabeigtu 9. klasi, bet 2030. gadā – 12. klasi. Vai prognozēts, ko tālāk darītu šie jaunieši? Vai atkal sekos masveida aizbraukšana, jo tik lielam skaitam jauniešu nebūs izglītības un darba iespēju?
Sešgadnieki skolā gan ir tikai viena no reformām. Šobrīd top arī jaunais izglītības saturs. Vai tāds nepieciešams?
Izmaiņas noteikti vajadzīgas. Lasot ārvalstu pedagoģijas grāmatas, saprotu, ka pie mums izglītības saturā ir pārāk maz radošu uzdevumu.
Tajā pašā laikā daudzas lietas, ko tagad sola iekļaut jaunajā saturā, nav nekāds jaunums. Piemēram, problēmiskā mācīšana. Savulaik strādāju Kokneses vidusskolā, kuras toreizējais direktors Ilmārs Gaišs 1974. gadā tieši par šo tēmu aizstāvēja doktora disertāciju. Uzskatu, ka pāreja uz kompetenču izglītību sākās jau astoņdesmitajos gados. Tad institūtā strādājām pie šādām programmām. Tur iestrādājām, piemēram, starppriekšmetu saikni. Taču institūtu likvidēja un programmas reāli netika ieviestas.
Ministrija atzīst, ka jau tagad ir skolotāji, kas māca bērnus ar mūsdienīgām metodēm, taču ar reformu centīsies panākt, lai tā strādātu vairāk skolotāju.
To nebūs vienkārši ieviest. Izglītība ir konservatīva sistēma. Tam, ko ievieš 1. klasē, rezultātu redz tikai pēc 12 gadiem. Svarīgi, lai skolotājiem būtu pieejama ne tikai apmācība, kā strādāt ar jaunajām metodēm, bet arī atbalsts ikdienā. Piemēram, būtu jābūt kādam portālam, kur būtu redzami video, kā citi skolotāji strādā ar jaunajām metodēm. Ja skolotājam pašam no nulles būs jāizveido sistēma, kā strādāt jaunajos apstākļos, tas no viņa prasīs milzīgu darbu. Man gan ir aizdomas, ka kompetenču satura ieviešanas projekta autoriem pašiem īsti nav skaidrs, kā tieši skolotājiem būs jāstrādā, lai veidotu zināšanu sistēmu.
Mācot pedagoģijas studentus, redzu arī, ka studentiem grūtības sagādā apgūt pedagoģiskā procesa psiholoģisko pusi. Kā mācīt domāt – analizēt, sistematizēt, klasificēt, grupēt, vispārināt? Ko nozīmē mācīt mācīties? Nākas redzēt, ka studenti, kaut pabeiguši vidusskolu, ir bez izpratnes par tām elementārajām lietām, kas notiek sākumskolā, tostarp par viņu matemātikas zināšanām. Protams, ir arī tādi studenti, par kuriem var teikt: viņš ir dzimis skolotājs.
Man arī šķiet, ka Latgalē pedagoģijas studenti ir citādi motivēti nekā Rīgā. Latgalē viņi lielākoties patiesi vēlas strādāt skolā. Tur joprojām uzskata, ka skolotāja profesija ir iespēja tikt dzīvē tālāk.
Lasi arī: “Latvija ir lieliska vieta bērniem!” Pieredzē dalās ģimene, kura šeit laimīgi pārvākusies no Ķīnas
Tieši tā dēļ, ka ne visi pedagoģiju studējušie vēlāk dodas uz skolu, ministrija samazina budžeta vieta skaitu topošajiem skolotājiem.
Ministrijā nav parēķinājuši, kas būs pēc dažiem gadiem. Tad vispār nebūs kas iet klasē, jo daudzi skolotāji ir pensijas un pirmspensijas vecumā. Vecajiem, kas gribēs palikt, gan būs labi, viņus neviens nedzīs no skolas prom.
Jūs pati esat nesen iznākuša inovatīva mācību līdzekļa autore. Tajā apvienota matemātika, kā arī mājturība un tehnoloģijas. Vai tad abus šos mācību priekšmetus var mācīt kopā?
Ideja veidot šādu mācību līdzekli man radās jau 1990. gadā, kad vēl strādāju institūtā. Taču pēc tā likvidācijas strādāju skolā un mācību līdzekļa veidošanu nācās atlikt.
Mācību priekšmetam “Mājturība un tehnoloģijas” ir tikai viena stunda nedēļā, kaut tieši šajās stundās var attīstīt pirkstu sīko motoriku, kas savukārt veicina smadzeņu darbību. Bērniem ir neattīstīti pirkstiņi. Pat studentiem šobrīd ir ļoti neveikli pirksti. Tāpēc mājturību un matemātiku varētu apvienot, lai vienlaikus “masētu” abstrakto un māksliniecisko domāšanu. Turklāt tādā veidā var parādīt, kur matemātika ikdienā vajadzīga. Piemēram, kaut ko cepot virtuvē, var nākties mērīt gan gramos, gan mililitros. Arī glāzi var izpētīt dažādos veidos – cik tā sver, cik maksā, cik daudz ūdens tajā var ieliet, cik daudz miltu var iebērt. Vai, gatavojot augļu salātus, var skaitīt daļas, kurās auglis sagriezts, domāt, kas paliek, kad noņem vienu ceturtdaļu utt. Var locīt salvetes dažādās ģeometriskās formās.