Sestajā randiņā viņš mani atveda uz savu dzīvokli; no virtuves iznāca viņa māte – viņam ir 48, bet vēl joprojām dzīvo kopā ar viņu (4)

Pieci randiņi. Pieci ideāli vakari. Ziedi, restorāni, ilgas sarunas automašīnā. Bet laikam viss nevar būt tik jauki. Vienmēr kaut kas uzpeld

Viņš man vēra vaļā durvis, jautāja par dienu, smējās par jokiem. Piektajā randiņā viņš paņēma manu roku un teica:

— Nākamreiz nāc pie manis. Es pats pagatavošu vakariņas.

Es piekritu. Man ir četrdesmit astoņi gadi, un es sen nebiju jutusies tā — vēlama, vajadzīga, dzīva. Šķita, ka beidzot esmu satikusi savu cilvēku. Pieaugušu. Patstāvīgu. Gatavu nopietnām attiecībām. Bet, kad es pārkāpu viņa dzīvokļa slieksnim, no virtuves atskanēja balss:

— Dēliņ, tu atgriezies? Tu esi ar dāmu? Tajā brīdī es sapratu: viss ir beidzies.

Kā mēs iepazināmies: nekādu spēļu, tikai atklātība (kā es domāju)

Man ir četrdesmit astoņi. Esmu viena jau piecus gadus. Dēls ir pieaudzis, dzīvo atsevišķi. Darbs ir, draudzenes ir, bet vakaros dažreiz iekšā dīda — tā dīvainā sajūta, kad it kā viss ir labi, bet šķiet, ka kaut kā trūkst. Ne romantikas — stabilitātes blakus. Droša pleca. Silta skatiena pāri galdam. Tējas diviem. Klusēšanas bez neērtības sajūtas. Reģistrējos iepazīšanās vietnē — tiem, kam pāri četrdesmit. Šķirstīju anketas bez īpaša entuziasma, līdz uzdūros viņa profilam.

Foto parasts — bez ārišķībām, bez selfijiem spogulī. Vīrietis ap piecdesmit, patīkams izskats, spēcīgs, labsirdīgs skatiens. Anketa īsa:

“Dzīvoju viens. Patīk nesteidzīgas sarunas un tīra virtuve. Meklēju sievieti nopietnām attiecībām.” “Dzīvoju viens.” Šos vārdus es iegaumēju. Tāpēc, ka man tas bija svarīgi — lai vīrietis būtu patstāvīgs, pieaudzis, gatavs jaunam dzīves posmam.

Mēs sākām sarakstīties. Nekādu spēļu “davaj rīt” — “ak, man ir darīšanas” — “uzraksti vēlāk”. Viss bija vienkārši un patīkami. Viņš rakstīja katru dienu, piedāvāja konkrētas tikšanās, teica siltus vārdus un ne reizi nepārkāpa robežu. Pēc nedēļas mēs satikāmies.

Pirmie pieci randiņi: es noticēju, ka esmu atradusi savu cilvēku

Viņš man brauca pakaļ ar mašīnu. Vēra vaļā durvis. Jautāja, kā pagājusi diena. Smējās par maniem jokiem (un tie man, godīgi sakot, ir specifiski). Viņš bija mierīgs, nedaudz noslēgts, bet tas pat piesaistīja. Neaiztika, nebāzās virsū ar jautājumiem, lai gan es redzēju — viņš gribēja. Viņš vienkārši gaidīja. Bet es — uzplauku. Man ar viņu bija viegli.

Ceturtajā randiņā viņš teica:

— Tu esi kā mājas, kurās gribas atgriezties.

Toreiz es pirmo reizi ilgā laikā jutos nevis kā funkcija, nevis kā stāsts no pagātnes laulības, bet gan kā sieviete, kurā var iemīlēties. Piektajā randiņā mēs pastaigājāmies pa parku. Viņš turēja manu roku un teica:

— Es nemeklēju spēles. Es gribu kaut ko īstu.

Es atbildēju:

— Es arī. Man vairs negribas minēt, kas tu esi un ko tu gribi. Viņš pamāja un piedāvāja:

— Nākamreiz nāc pie manis. Es pats pagatavošu vakariņas.

Es piekritu. Ar uztraukumu. Ar prieku. Ar cerību, ka beidzot sākas kaut kas īsts.

Sestais randiņš: brīdis, kad viss sabruka

Es aizgāju pie viņa sestdienas vakarā. Saģērbos skaisti — kleita, kurpes, meikaps. Uztraucos kā meitene. Nopirku uzkodas un kūku vakaram. Viņš atvēra durvis — smaidīgs, mājas drēbēs, kuras smaržoja pēc kaut kā garšīga. Apskāva, ieveda dzīvoklī, novilka man apavus, nolika čības. Dzīvoklis liels — trīs istabu, remonts ne pats modernākais, bet tīrs. Es apskatījos apkārt — viss kārtīgi, nekādu sieviešu lietu, nekādu pēdu no bijušās sievas. Es izelpoju: tātad tiešām dzīvo viens.

Un te pēkšņi no virtuves atskanēja balss — sirmgalvīga, sievišķīga, skanīga:

— Dēliņ, tu atgriezies? Tu esi ar dāmu?

Es sastingstot apstājos. Viņš, ne mirkli neminstinoties, pasmaidīja un atbildēja:

— Jā, mamm. Mēs vakariņosim. Iepazīsties — šī ir Marta.

No virtuves iznāca gados veca sieviete — kādus septiņdesmit piecus gadus veca, halātā, ar ziņkārīgu skatienu.

— Ā, lūk, kāda jūs esat! Nāciet iekšā, nāciet iekšā! Dēliņš par jums stāstīja!

Es stāvēju ar pušķi rokās un jutu, kā iekšā viss sažņaudzas. Ne tāpēc, ka šeit ir mamma. Bet tāpēc, ka viņš meloja. Vai noklusēja. Kas ir viens un tas pats.

“Viņam ir 47 un viņš joprojām dzīvo īrētā vienistabas dzīvoklī; kāpēc es šādus vīriešus vairs neuzskatu nopietnām attiecībām

Vakariņas: kad saproti, ka tas nav tavs stāsts

Mēs apsēdāmies viņa istabā — diezgan mājīgā, ja vien nebūtu sajūtas, ka aiz sienas elpo cilvēks, kuram es neplānoju rādīties šādā izskatā. Viņš pasmaidīja:

— Neuztraucies. Mamma ir klusa. Viņa tūlīt aizies uz savu istabu. Viņa nemēdz maisīties.

Es paskatījos uz viņu:

— Tu taču rakstīji, ka dzīvo viens…

Viņš pamāja:

— Nu, es dzīvoju ar mammu, bet tas ir īslaicīgi. Viņai ir septiņdesmit astoņi, viņai ir grūti vienai, es nevaru viņu pārvest kur citur, tomēr gadi. Un dzīvoklis ir liels. Mums viss ir atsevišķi.

— Tu teici — dzīvo viens. Es nācu šurp, gaidot divvientulību, nevis vakariņas zem čukstiem no virtuves.

— Tu taču esi pieaugusi. Vai tiešām tas ir tik kritiski? Mammīte netraucēs. Viņa ir klusa.

Es gribēju teikt: “Tu esi pieaudzis, bet neesi patstāvīgs.” Bet neteicu. Es vienkārši sēdēju, ēdu viņa pastu un domāju: tas ir gals.

Kāpēc mani tas aizskāra: runa nav par mammu, bet par ko citu

Es cienu tos, kuri rūpējas par vecākiem. Es pati braucu pie savas mammas katru dienu, kamēr viņai tas bija nepieciešams. Vedu produktus, palīdzēju saimnieciskos darbos, rūpējos un atbalstīju. Bet es nevedu turp savus vīriešus. Es nelūdzu viņiem dalīt ar mani šo morālo nastu. Un galvenais…

Šķir tālāk, lai izlasītu noslēgumu