Pēdējā laikā internetā arvien vairāk cilvēku dalās ar kādu patiesi aizkustinošu stāstu par autobusa šoferi, kurš negaidītā un saspringtā brīdī neapjuka.
Viņa rīcība ir kļuvusi par lielisku piemēru tam, cik daudz var panākt ar mieru, drosmi un patiesu vēlmi palīdzēt otram, kad katra sekunde ir svarīga. Šādi gadījumi liek mums visiem nedaudz vairāk ticēt līdzcilvēku pašaizliedzībai.
Viss sākās pavisam parasti – es iekāpu autobusā, nopirku biļeti un, ērti iekārtojies savā sēdvietā, uzliku austiņas, lai ceļa laikā paklausītos mūziku un atslēgtos no apkārtējās kņadas. Tomēr mierīgais brauciens ilga tikai neilgu brīdi. Pēkšņi caur mūzikas skaņām es sadzirdēju satrauktus kliedzienus un sāpju pilnus vaidus. Tajā pašā mirklī visi pasažieri kā viens pagriezās uz trokšņa pusi, un mēs ieraudzījām kādu sievieti, kurai acīmredzami bija kļuvis slikti un bija nepieciešama tūlītēja palīdzība.
Autobusa šoferis neapjuka un paziņoja, ka nākamā pietura būs Dzemdību nams, lai gan tā nebija iekļauta viņa maršrutā.
Pasažieri, kuri tālāk negribēja braukt, vienkārši izkāpa. Es paliku, jo nesteidzos un vēlējos kaut kā palīdzēt.
Autobuss brauca kā ātrā palīdzība tieši līdz dzemdību namam. Viņš steidzās tā, ka riteņi gandrīz netika līdzi viņa avantūrismam, bet, lai gan bija ātrs, šoferis lieki neriskēja.
Ja tādi vīri strādātu uz ātrajiem, viņš noteikti būtu viens no labākajiem šoferiem.
Apstājoties pie galamērķa, viņš piegāja pie sievietes, paņēma viņu rokās un ienesa ēkā. Tajā brīdī es atradu viņas somiņā telefonu un kontaktu sarakstā – “vīriņš”, piezvanīju, izskaidroju situāciju, ka jūsu sieva dzemdē, un norādīju adresi.
Pēc tam viss noritēja kā filmā…
Paņēmu viņas lietas no autobusa un ātri devos pakaļ šoferim. Viņš jau bija nodevis sievieti ārstu rokās, un es steidzos nodot viņas mantas reģistratūrā.
Tad abi kopā sagaidījām vīru, pavadījām viņu. Kamēr gaidījām, sākām runāt – tiešām foršs čalis!
Ja autobusu šoferi daudziem šķiet nerunīgi, klusi un auksti, tad šis stāsts parāda, ka tas nebūt nav taisnība.
Patiesību sakot, viņi ir vienkārši lieliski cilvēki, kuriem sirds ir īstajā vietā. Viņi ir gatavi steigties palīgā jebkurā brīdī, un viņiem nav svarīgi, vai tas notiek darba laikā, vadot autobusu pa ierasto maršrutu, vai arī brīvajā laikā, kad neviens neskatās.
Ja rodas situācija, kurā kādam nepieciešams atbalsts, viņi rīkojas uzreiz un bez liekas vilcināšanās, jo palīdzēšana viņiem ir dabisks instinkts.
Par šādām personībām un viņu rīcību ir noteikti jārunā skaļāk, jo tieši šādi stāsti padara mūsu ikdienu gaišāku. Viņi ir tie klusie varoņi, kuri ar saviem darbiem pierāda, ka cilvēcība nekur nav pazudusi.
Šāda pašaizliedzība un godaprāts ir pelnījuši vislielāko atzinību un publisku pateicību, lai kalpotu par iedvesmu arī mums pārējiem.
Tēvoci Jāni, 30. autobusa vadītāj, tu esi īsts varonis! Padalies ar šo rakstu, jo šis foršais šoferītis tiešām ir pelnījis vislielāko atzinību! Kaut vairāk būtu tādu cilvēcīgu cilvēku!
