Kirstijai bija reta slimība, kas nepārtraukti liek viņai būt izsalkušai. Viņa nomira no sirdskaites deviņus mēnešus pēc tam, kad viņa pārcēlās dzīvot tur, kur viņu parūpēsies sociālie darbinieki.
Viņa nomira tieši mēnesi pēc tam, kad viņas māte bija sākusi uztraukties par meitas dzīvību.
Jau divu gadu vecumā Kirstijai tika atklāta šī slimība, visu dzīvi mamma bija centusies kontrolēt viņas ēšanu, tomēr viņa bija ļoti uzstājīga.
Mājās viņai bija ledusskapis, kuru varēja aizslēgt. Citas ēdamas lietas atradās tik augstu, ka Kirstija pati nevarēja tās aizsniegt.
Kad viņa bija pārcēlusies dzīvot prom no mātes, visām iespējamām ēdiena glabāšanas vietām bija uzliktas slēdzenes – un, ja Kirstija centās tās atvērt, atskanēja signalizācija, kas brīdināja atbalsta darbiniekus. Tomēr 7 mēnešus pirms Kirstijas nāves signalizācija tika noņemta.
Viņas māte teica: “Es bieži gāju viņu apciemot, lai mēs izietu pastaigā, bet, jo vairāk es gāju, jo vairāk redzēju, kā sociālie darbinieki nebija kopā ar viņu.” Dažkārt darbiniekus vispār nebija iespējams atrast. Kad Kirstija bija pajautājusi, lai tiktu noņemta signalizācija, darbinieki to vienkārši izdarīja bez konsultēšanās ar meitenes māti. Netika arī uzmanīts tas, ko Kirstija pirka veikalā, tādēļ viņa varēja dabūt visu, ko vēlējās.
Vienīgais, ko viņas māte tagad var teikt, ir tas, ka, ja viņa būtu zinājusi, kā sociālie darbinieki pret viņu izturēsies, viņa nekad meitu nebūtu izlaidusi no sava redzesloka.
Avots: www.dailymail.co.uk
Kāds nu šoks, dabiska dažu ē-vielu iedarbība- pilnīga apetītes sajūtu sabrukšana. Lai vairāk paēd amerikāņu ēdienus.