Dēls Artis ieradās laukos pie Lienes un sacēla vētru ūdens glāzē. Bet pēc katras vētras nāk saule. Saule vārdā Zane, kas izglāba
Viņa stāvēja uz viņu dzimtas mājas vecā lieveņa.
— Zanīt… — viņa maigi noteica un paspēra soli pretī.
Zane tikko paspēja nolikt koferi, kad jau attapās viņas apskāvienos. Tante Liena piespieda meiteni sev klāt.
— Tu pavisam kārna esi kļuvusi… — viņa pačukstēja.
— Viss kārtībā, Lienes tante — klusi sacīja Zane, taču viņas balss noraustījās. — Vienkārši smags gads.
Tante Liena pamāja. Viņa paņēma koferi un atvēra mājas durvis.
— Ejam. Tēja jau ievilkusies, rabarberu rausis atdzisis — laiks ēst. Visu pēc tam izstāstīsi, ja gribēsi.
Zane iegāja priekšnamā, nosvieda kedas un apskatījās apkārt. Mājā nekas nebija mainījies. Virtuvē uz senatnīgā ozolkoka galda stāvēja tā pati vecā tējkanna. Tante ielēja tēju krūzēs, pasniedza brāļameitai rauša gabalu, aveņu ievārījumu un apsēdās blakus.
— Nu, kā? Kā tev iet? — viņa jautāja, uzlūkojot brāļa meitu.
Zane skatījās tējas tasē. Viņa nezināja, kā atbildēt uz šo jautājumu.
— Sākumā bija ļoti grūti, vientuļi… Tagad jau ir vieglāk…
— Zinu, — tante Liena uzlika plaukstu viņai uz rokas. — Kad tavs tēvocis aizgāja… Es sēdēju pie loga un domāju, kāpēc man vairs te censties, kāpēc būt. Bet pēc tam aizgāju uz dārzu un visu dienu ravēju dobes. Un vakarā pirmo reizi normāli aizmigu. Gulēju kā lācis. Un nevienas sliktas domas.
Zane vāji pasmaidīja.
— Tas ir smagi, bet laikam jau tikšu galā. Paldies, ka izmitināji, kamēr tur Rīgā mūsu dzīvokli dala…
Tante pamāja:
— Tu paliec, cik vien vēlies. Šeit tev neviens nevienu pārmetumu neteiks. Viss pamazām pāries. Palīdzēsi man dārzā, ja, protams, būs vēlēšanās. Ogas, augļus — visu ēd. Vāri ievārījumu. Ja gribi, vienkārši pastaigājies, ej uz ezeru. Vārdu sakot, pati izlem, kā rīkoties.
— Paldies, — pačukstēja Zane.
Viņa bija priecīga, ka viņai ir vieta, kur šādi var patverties no problēmām. Gandrīz nedēļu Zane un tante Liena dzīvoja saticīgi. Zane centās būt noderīga: mazgāja traukus, nesa ūdeni, palīdzēja dārzā un gatavošanā. Savukārt tante viņā klausījās un juta līdzi. Viņu starpā valdīja pilnīga harmonija.
Bet kādu dienu viss mainījās. Kādu dienu nočīkstēja vārtiņi….
— Māt! — pa pagalmu atskanēja balss, aizsmakusi un iereibusi. — Esmu klāt!
Zane sastinga uz lieveņa. Durvīs parādījās tante Liena. Gaisā uzvirmoja sasprindzinājums. Gados vecā sieviete nobālēja.
— Ak kungs, — viņa nopūtās un devās pie vārtiem.
Tur šūpojoties stāvēja Artis, Zanes brālis. Garš, nebaidīts, saburzītā kreklā un ar mugursomu pār plecu. Acis kaut kā nedabiski mirdzēja.
— Artiņ… Nu, kāpēc tu nepiezvanīji? — tante Liena satraucās, jau tverot pēc viņa somas. — Nāc iekšā, novelc apavus… Pagaidi, es tev palīdzēšu… Tēju dzersi?
— Māt, nevajag man tagad tēju. — viņš atvairījās. — Mani atlaida, tu saproti? Izmeta kā suni. To priekšnieku vajadzētu… — Viņš nepabeidza, tikai atmeta ar roku. — Es pie tevis. Pabūšu pagaidām laukos. Tāpat tu te viena sēdi.
— Protams, protams… — tante māja ar galvu, viņas balss kļuva pavisam rāma. — Ej taisni istabā. Es tūlīt tev saklāšu gultu…
Zane tā arī stāvēja uz lieveņa, nezinādama, vai iet iekšā vai palikt. Tante uzmeta viņai īsu skatienu, un tajā bija kaut kas atvainojošs.
— Zanīt, atnes, lūdzu, spilvenu no pieliekamā… — viņa klusi noteica, — un pledu. Artis mums paliks viesistabā.
— Protams, — tikpat klusi atbildēja Zane un devās mājā.
Kamēr viņa rakājās pa pieliekamo, viņa dzirdēja, kā Artis virtuvē kurn, kā tante rosās, liekot viņam priekšā ēdienu. Kad viņa iznāca atpakaļ, tante jau darbojās viesistabā: klāja tīru palagu un kārtoja segu.
— Nekas, — viņa teica, nepaceldama acis. — Viņš vienkārši ir apjucis. Cik ilgi gan var pilsētā būt viens. Šeit viss pāries. Gan tev pāries, gan viņam.
Zane pamāja, taču ap dūšu kļuva trauksmaini.
Taču Artim nekas nepārgāja, un arī Zanes miers izgaisa. Artis svinēja katru vakaru. Dažreiz viņš aizgāja uz vietējo veikalu, atgriezās vēlu, viss dubļos — acīmredzot pa ceļam bija kritis. Bet dažreiz viņš sēdēja turpat virtuvē. Viņš kurnēja, pieminēja bijušos kolēģus un pat Rīgas draugus.
— Visi ir nodevēji, māt. Es viņiem nodaļu pacēlu. Bet tagad, lūk, esmu bezdarbnieks. Vai tas ir taisnīgi, ko?
Tante Liena pacieta. Gatavoja viņam ēst, katru rītu taisīja citron ūdeni, mazgāja drēbes, ucinājās kā ar mazu, it kā cerot, ka, veltot viņam uzmanību, viņš nāks pie prāta. Taču viņš uzvedās arvien sliktāk un sliktāk.
— Māt, vot tikai nevajag, — viņš kādu dienu noteica, kad viņa ieteica piebremzēt. — Tu ar savu labestību visus jau esi piebesījusi. Labāk būtu mani vispār neradījusi.
Zane to visu vēroja ar pieaugošu nepatikas un netaisnības sajūtu. Viņai šķita, ka māja, kurā vēl nesen elpojās tik viegli, tagad pildās ar bailēm un kaut ko drūmu, smagu. Bet tante joprojām centās, viņa nespēja izdzīt dēlu, lai gan viņš viņai nodarīja tik daudz grūtumu. Un, lūk, kādā vakarā tante atkal uzlika uz galda vakariņas: kartupeļi ar mērci, salāti, svaiga maize.
— Paēd, Artiņ, kamēr silts…
— Tas atkal ir tas pats? — viņš caur zobiem izgrūda, pat nepaskatīdamies. — Tu ņirgājies, māt? Tā ir barība rukšiem. Es negrasos to ēst.
Kad barība rukšiem kļūst par citādu realitāti
Viņš aizstūma šķīvi. Galds sakustējās. Tante Liena iekoda lūpā. Gribēja ko teikt, bet noklusēja. Zane to visu redzēja, bet pie galda nesēdēja. Viņa gaidīja, kamēr brālis iztrallināsies un aizies… bet nespēja izturēt. Sirds viņai sāka strauji sisties, un viņā pacēlās vilnis.
Viņai bija grūti skatīties uz tanti, par viņas labajām rokām, par viņas lielo sirdi, par visiem vārdiem, ko viņa šīs nedēļas laikā bija norijusi. Par to, kā Artis uz viņu skatījās — ar necieņu un nievājumu, it kā viņa viņam būtu ko parādā. Un tajā brīdī Zanē kaut kas “pārslēdzās”. Viņa mierīgi piegāja klāt, paņēma šķīvi ar kartupeļiem. Piegāja pie Arta.
— Tā ir barība rukšiem, ja? — Zane mierīgi noteica.
Viņš pagrieza seju pret viņu. Un paspēja tikai pavērt muti.
— Trakš!
Šķīvis ar skaļu troksni nokrita. Kartupeļi, mērce — viss notecēja pa viņa matiem, pieri, kreklu. Viņš sastinga. Sākumā pat nespēja noticēt notikušajam, bet pēc tam pielēca kājās.
— Tu ko, galīgi?
Zane skatījās tieši uz viņu. Apbrīnojami, cik mierīga viņa jutās. Viņā vairs nebija baiļu.
— Bet tu? — viņa mierīgi jautāja. — Ja tu vēlreiz uzbrēksi tantei vai atvēzēsies, es tev pannu kartupeļu vietā sasveicināšos.
Tante Liena, kura stāvēja pie plīts, sastinga. Artis, nošķiedies un apstulbis, neko nepateica. Tad strauji pagriezās un izgāja uz lieveņa, aizvērdams durvis. Zane apsēdās atpakaļ un nopūtās. Viņa bija stingri nolēmusi pāraudzināt šo nepieklājīgo, pirms nav par vēlu. Nākamajās dienās Zane ķērās pie Arta nopietni. Rīkojās soli pa solim.
Katrs rīts sākās ar spaini auksta ūdens, ko viņa uzlēja viņam uz galvas. Trešajā dienā viņš mēģināja ieslēgties istabā, bet Zane noskrūvēja rokturi no priekšnama puses.
— Augšā, varoni, — viņa teica, stāvot pār viņu ar spaini. — Pienācis laiks kļūt par cilvēku!
Artis purpēja, niķojās, mēģināja grūstīties, kurnēja, bet cēlās augšā. Grauza sausu maizi un vilkās nest ūdeni vai skaldīt malku. Skaidrā viņš nebija gatavs “iet uz pilnu banku”.
— Cīgas, ātri atdod. — viņš pieprasīja, sniedzoties kabatā, kura bija tukša. Zane smējās un piebilda:
— Darbs pirmajā vietā. Vispirms izdari, pēc tam dabūsi vienu.
— Tu esi ragana, Zane. — viņš teica.
— Malku saliec glīti, — viņa sausi atmeta pa logu un atgriezās pie darbiem, ko viņai bija sagatavojusi tante Liena.
Kādu rītu Artis aizgāja uz šķūni meklēt pudeli, ko bija paslēpis iepriekšējā dienā. Neatrada. Pārmeklēja telpas, pieliekamo, pat uzkāpa bēniņos. Zane piegāja pie viņa, slaucīdama rokas priekšautā.
— Nu, kā dārgumu meklējumi?
— Kur tu to noslēpi?
— Apraku.
— Kur?
Vai Artis izkļuva no šī apburtā loka? Vai pietika spēka?
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
