— Dārzā. Kur — neteikšu. — Viņa paskatījās uz viņa netīrajām rokām un piebilda: — Reku, mums tur ir lāpsta, tāpēc vari izmēģināt laimi!
Dārgumu meklējumi, kas izgaismo prātu
Un Artis pārraka visu zemes gabalu. Tiesa, atrada nevis pudeli, bet vecu termosu un pāris sarūsējušas naglas. Pēc tam viņš sāka pamazām norimt. Kaut kur pazuda ierastā kurnēšana. Skatiens kļuva skaidrāks. Viņš vairs neskandalēja un dažkārt pat palīdzēja mātei pats, bez atgādinājuma. Un, lūk, kādā vakarā Artis piegāja pie Zanes, kura mazgāja traukus.
— Klau, Zane… — viņš teica un pakasīja pakausi. — Tev raksturs, protams, ir nešpetns. Tagad skaidrs, kāpēc no tevis vīrs aizgāja.
Zane sastinga. Lēnām pagriezās. Uz viņas lūpām parādījās smaids, kas nesolīja neko labu.
— Atkārto.
Artis paceļot rokas smiedamies teica:
— Mieru. Es bez ļauna prāta. Tikai konstatēju faktu: spītīga kā zemgaliete.
Zane paņēma slapju lupatu un izskatījās, ka tūlīt metīs viņam. Artis atkāpās, aizsedzot galvu.
— Nu viss, viss, padodos.
Viņš iesmējās — viegli, sirsnīgi, un Zane savaldījās. Neapvainojās. Uz tādiem neapvainojas. Pēc pāris dienām dzīve atkal pasniedza pārsteigumu. No rīta Zane izdzirdēja saucienu. Viņa izskrēja pagalmā un ieraudzīja tanti Lienu, kura sēdēja uz burkānu dobes. Viņas ar rokām viņa balstīja kāju.
— Ak kungs, tantuk Lien, kas notika? — Zane metās pie viņas.
— Pakritu, — viņa pačukstēja, smagi elpojot, — šķiet, kāju…
Artis tūlīt pat izskrēja no mājas pakaļ māsai.
— Māt, nu kā tu tā? — apjucis jautāja viņš, palīdzot viņu pacelt.
Viņi abi uzmanīgi iesēdināja viņu kaimiņa mašīnā un aizveda. Pa ceļam tante Liena mierināja abus:
— Nekas, bērniņi, nieki. Atpūtīšos pāris nedēļas un atkal dārzā. Jūs tikai tur nesaēdieties bez manis…
Taču viņas balss trīcēja, nododot trauksmi. Pēc apskates apstiprināja un nozīmēja ģipsi uz pāris nedēļām, turklāt atstāja sievieti uz pirmo laiku. Zane un Artis, atvadījušies no viņas, brauca mājās klusējot. Katrs domāja savas domas. Atgriezusies Zane pagatavoja vienkāršas vakariņas. Artis pirmo reizi palīdzēja viņai uzklāt galdu, pat bez pārmetumiem un lūgumiem. Viņi sēdēja klusējot. Mājā bija neierasti klusu.
Kad klusums parāda īsto vietu
— Bez mātes māja it kā kļuvusi tukša.
Zane paskatījās uz viņu uzmanīgāk.
— Tu vispār kāpēc šurp atbrauci, Arti? Es neticu, ka tikai atlaišanas dēļ. Tu taču neizskaties pēc tāda, kas padodas.
Viņš pasmīnēja, skatīdamies garām māsai.
— Arī pats sevi vairs neatpazīstu. Biju nodaļas vadītājs, viss it kā gāja no rokas. Bet pēc tam — taukš, un atnāca jauna vadība. Jauni, nekaunīgi, viņiem tādi kā es nebija vajadzīgi. Sākumā novāca manus džekus, pēc tam mani izēda. Jutos kā nevajadzīgs krāms… Lūk, arī palaidos. Domāju: ja pasaule pret mani pagriezusi muguru, es arī necentīšos būt labiņš…
— Bet kāds mātei ar to sakars? — klusi jautāja Zane.
Artis saspieda lūpas:
— Es zinu, es esmu nepateicīgs. Bet, kad tevi “aiziet ciet”, tu nedomā ne par vienu. Tagad, lūk, skatos, viņa tur, bet es pat nezinu, kā viņai palīdzēt. Kauns man ir, Zane… Kauns.
Zane pamāja:
— Labi, ka tu to saprati. Tikai tagad vārdiem jāseko darbiem. Tu esi stiprs, Arti. Laiks ņemt sevi rokās un domāt ne tikai par sevi.
— Taisnība tev ir… — viņš klusi atbildēja, skatīdamies savās plaukstās. — Bet kāpēc tu aizbēgi, Zane? Izstāsti. Es taču neko nezinu.
Zane brīdi klusēja, sakopojot domas. Pēc tam klusi, neskatoties uz viņu, sāka runāt:
— Vīrs mani iemanīja pret citu trofeju. Nejauši uzzināju. Bet viņš tā vietā, lai mierīgi aizietu, tagad mēģina atņemt dzīvokli. Spiež uz mani, saka, ka pati esmu vainīga — raksturs smags, neviens tādu neizturēs… Sākumā es domāju, ka tā ir taisnība. Bet tagad domāju — nē. Viņš vienkārši ir tāds cilvēks.
Artis uzmanīgi klausījās, pēc tam pasmaidīja, negaidīti sirsnīgi un atbalstoši:
— Pareizi domā. Tāpat kā man devi pretim, iedod arī viņam. Tevī ir krampis!
Zane klusi iesmējās:
— Man ir bail, Arti. Bailīgāk nekā ar tevi, kad biji “mākoņos”.
Viņa viņam skumji pasmaidīja pretī. Viņi vēl ilgi pļāpāja. Izklīda vēlu naktī, bet nākamajā dienā Artis pamodās agrāk, pagatavoja brokastis, uzposa māju, par ko ļoti iepriecināja un pārsteidza māsu (pareizāk jau māsīcu, bet viņiem tā bija pierasts saukt). Kad tante Liena atgriezās mājās, māja it kā atkal piepildījās ar siltumu. Zane viņu sagaidīja pie vārtiņiem, palīdzēja apsēsties uz krēsla, paliekot spilvenu. Bet Artis klusējot ienesa mantas mājā.
Drosmīgajiem pieder pasaule
— Nu re, — ar smaidu teica tante, skatoties gan uz dēlu, gan brāļa meitu. — Bet es jau domāju, ka bez manis jūs te pavisam saiesiet ragos un māju nodedzināsiet.
— Mēs mēģinājām, — nosmīnēja Zane.
— Redz kā, — tante Liena pamāja uz Arta pusi. — Un paskaties uz viņu: nomazgājies, skaists, runā kā cilvēks, un krekls tīrs.
— Pats izmazgāju, starp citu, — noteica Artis, novēršot acis, — un malku saskaldīju. Visu malkas šķūni piekrāvu.
— Lepojos ar tevi, — sacīja tante.
Zane palika vēl uz pāris dienām. Palīdzēja tantei, gatavoja, darbojās dārzā. Bet vakaros sēdēja uz lieveņa kopā ar Arti. Viņi tajā laikā daudz sarunājās.
— Tu taču drīz brauksi prom, vai ne? — viņš kādu vakaru jautāja, sēžot ar tējas krūzi rokās.
— Braukšu, — Zane pamāja. — Uz pilsētu. Laiks. Tur daudz kas jāsakārto. Es ilgi slēpos. Pietiek.
— Nebaidies? — viņš jautāja, neskatoties uz viņu.
— Baidos, — viņa godīgi atbildēja. — Bet es neesmu strauss. Esmu stipra sieviete. Un es tikšu galā.
Nākamajā dienā pēc sarunas viņa sakravāja mantas un gāja atvadīties.
— Paldies tev, Zanīt… — pačukstēja tante Liena, saspiežot viņas roku.
— Un jums arī paldies, — klusi atbildēja Zane. — Jūs mani izglābāt.
Artis iznāca viņu pavadīt līdz pieturai. Nolika koferi uz sola un, nedaudz nedroši pastiepies, apskāva māsu.
— Ja vajadzēs palīdzību — nu… vīram izskaidrot, kuram taisnība, sauc. Es tagad esmu sazvanāms. Un es centīšos te neizgāzties ar mammu.
— Jā, piezvanīšu. Paldies! — Zane pamāja, un tajā brīdī viņas skatienā nebija ne šaubu, ne baiļu. Tikai apņēmība. Viņa aizbrauca uz pilsētu, lai aizstāvētu sevi un savu īpašumu no vīra. Ar tuvinieku atbalstu viņa patiešām ticēja: viņai izdosies, bet viņš saņems pēc nopelniem.
