Es ciešu no retas, hroniskas autoimūnas slimības, ko sauc par sklerodermu. Viens no simptomiem ir sarkanu pleķu veidošanās uz ādas. 10 gadu vecumā man diagnosticēja šo slimību – tieši tad uz manas ādas sāka parādīties neglītie pleķi. Jau 12 gadu vecumā es tos centos maskēt ar bieza tonējoša krēma palīdzību.
Esmu kļuvusi visai meistarīga savas sejas slēpšanā, ja uz tās vēl nav uzklāta kosmētika. Līdz šim manu īsto seju redzējuši ir tikai manas ģimenes locekļi. Pat par spīti tam, ka es mācījos koledžā un dzīvoju meiteņu kopmītnēs. Es īpaši piemeklēju drēbes, kas nosedz manas kaulainās rokas un vistas kājas. Trīs dekāžu garumā es nekad neesmu izgājusi no mājas bez kosmētikas uz sejas.
Mani centieni izskatīties “normālai” ir krietni iedragājuši manu pašapziņu. Protams, es neesmu psiholoģe, bet es nevaru iedomāties, ka cilvēks, kuram patīk viņa ķermenis, slēptu to 30 gadu garumā.
Iespējams, ka mana situācija ir ekstrēma, bet es labi apzinos, ka katrs cilvēks cenšas kaut ko slēpt. Nekad nepienāks diena, kad cilvēki teiks “un kas par to”, nu un, ka tu pieņēmies svarā par pāris kilogramiem, tev ir lielas kājas vai mazas krūtis. Kā gan tas ietekmē to, kas es esmu?
Ir viegli teikt, ka nav jāļauj izskatam diktēt mūsu pašvērtējumu vai ka izskats nav svarīgs. Tomēr likt lietā šīs klišejas ir daudz grūtāk. Šovasar es nolēmu tās likt lietā. Man palīdzēja draugi un ģimene, es devos ārā no mājas bez kosmētikas pirmo reizi 29 gadu laikā. Tas bija šausmīgākais un atbrīvojošākais mirklis manā dzīvē.
Tagad tu noteikti domā, ka es esmu atteikusies no kosmētikas un uz to vedinu arī citus, vai ne? Nepareizi. Es vēl joprojām pieturos pie kosmētikas uzklāšanas rituāliem un turpinu piemeklēt drēbes, kas nosedz uz manas ādas esošos pleķus.
Kad es biju stāvoklī, skleroderma maskēja vēlīnās toksikozes pazīmes, kuras ārsti ievēroja tikai pēdējos grūtniecības mēnešos. Man izveidojās milzīgs iekaisums, kura dēļ es slimnīcā pavadīju 218 dienas. Lielāko daļu tur pavadīto dienu es atrados uz nāves sliekšņa. Skleroderma manā dzīvē spēlējusi nozīmīgu lomu, jo tā izraisījusi lielāko daļu komplikāciju.
Vairākkārt atrodoties uz nāves gultas, esmu sapratusi, ka dzīvē ir briesmīgākas lietas par pleķainu ādu. Esmu pateicīga, ka visu dzīvi man ir izdevies sadzīvot ar sklerodermu.
Ir grūti cienīt iekšējo skaistumu un saglabāt vēlmi mainīt sabiedrības uzskatus par skaistumu. Ir dažas dienas, kad man izdodas īstenot savas ieceres un ir tādas, kurās man tas neizdodas un krītu brīvajā kritienā. Par laimi, man ir pietiekoši liels “drošības spilvens”, kas sastāv no simtiem draugu un tuvākajiem ģimenes locekļiem, kuri atgādina, ka esmu mīlēta un atbalstīta neatkarīgi no tā, vai mani pleķi ir vai nav redzami.
Avots: www.womansday.com
