Ingrīda demonstratīvi atbīdīja malā šķīvi ar salātiem “Maigums”, kurus Marta gatavoja speciāli viņai, zinot, ka vīramāsa mīl ābola un siera kombināciju. Šķīvis nozvana. Salāti nokrita uz galdauta. Telpā iestājās klusums
Marta atspieda pieri pret auksto loga stiklu. Aiz loga, pelēcīgajā pirms svētku vakara krēslā, virpuļoja retas sniegpārslas, nosēžoties uz guļam-rajona pelēkajām paneļu mājām. Virtuvē bija karsts un smacīgs. Cepeškrāsns darbojās ar pilnu jaudu jau ceturto stundu – tajā sautējās zoss, ko Marta bija marinējusi pēc vecas vecmāmiņas receptes: ar Antonovkas āboliem, žāvētām plūmēm un slepenu garšaugu komplektu, ko viņa savāca vasarā dārziņā.
Viņa paskatījās uz savām rokām. Tās bija izmirkušas no karstā ūdens un tīrīšanas līdzekļiem, rādītājpirksta nags nolūza, kad viņa berza cepešpannu. Manikīru, par kuru viņa sapņoja divas nedēļas, nācās atcelt – Jānis bija pazaudējis prēmiju, un naudas tik tikko pietika pārtikai svētku galdam.
“Mart, tu galdautu izgludināji? To, ar mežģīnēm?” Vīra balss no viesistabas skanēja nervozi un prasīgi.
Jānis metās pa dzīvokli, pārvietojot nieciņus, labojot aizkarus un bezgalīgi noglaudot žaketi, kas viņam kļuva šaura plecos. Viņam šis vakars nebija tikai ģimenes vakariņas. Tas bija ikgadējs atskaites ziņojums “augstākajai līgai” – viņa vecākajai māsai Ingrīdai un viņas vīram Andrim.
“Izgludināju, Jāni. Vēl no rīta,” Marta atbildēja, atgriežoties pie dārzeņu griešanas.
Desmit gadi. Desmit gadus viņa dzīvoja šajā laulībā, un katrs Jaunais gads pārvērtās par šo izrādi. Zariņu ģimene bija klans ar saviem stingrajiem noteikumiem. Valda kungs, Jāņa un Ingrīdas tēvs, deviņdesmitajos gados uzbūvēja stabilu būvniecības biznesu. Ingrīda veiksmīgi apprecējās ar ierēdni un vairoja kapitālu, kļūstot par vietēja mēroga sabiedrības dāmu. Bet Jānis… Jānis bija “mazākais”, neveiksminieks, mūžīgs lūdzējs, kuram ļāva būt blakus, bet nekad neielaida izredzēto lokā.
Un Marta, vienkārša mūzikas skolotāja, viņiem bija dzīvs atgādinājums par Jāņa neveiksmi. “Mezaljanse”, kā Ingrīda mīlēja atkārtot, domādama, ka Marta nezina šī vārda nozīmi.
Pie durvīm zvanīja. Skaņa bija asa, prasīga.
“Viņi ir klāt!” Jānis nobālēja. “Mart, novelc priekšautu. Ak dievs, kāpēc tev mati izpūruši? Vai tu nevarēji sataisīt frizūru?”
Marta klusējot novilka priekšautu, noglāstīja izsprukušās šķipsnas un dziļi ievilka elpu. Uzvilkusi sejā dežūr-smaidu, viņa devās atvērt durvis. Pirmais dzīvoklī ieplūda dārgu, smagu smaržu aromāts – kāds sarežģīts selektīvs. Ingrīda ienāca priekšnamā kā kreiseris klusā ostā. Uz viņas pleciem bija “melnais dimants” krāsas ūdeļu kažoks, kura vērtība, iespējams, bija tikpat liela kā visam šim dzīvoklim.
“Nu, laiks gan,” vīra māsa iemeta sveiciena vietā, novelkot ādas cimdus. “Šajā rajonā vienmēr ir spēcīgāki vēji nekā centrā. Kā jūs te vispār dzīvojat, šajā geto?”
“Laimīgu Jauno gadu, Ingrīda,” Marta maigi teica, sniedzot roku, lai paņemtu kažoku. Bet Ingrīda pagāja garām, nevērīgi uzmetot kažokādu uz pufa: “Andris tūlīt nāks augšā, viņš runā pa telefonu ar ministru. Svarīgas lietas nezina svētkus. Un tētis… tētis iet. Kāpēc jūs liekat vecam vīram vilkties uz piekto stāvu bez lifta? Ak jā, lifts jau jums atkal salūzis. Cik jauki.”
Durvju ailē parādījās Valda kungs. Viņš smagi atspiedās uz spieķa, un katrs solis viņam bija grūts. Marta metās pie viņa, satverot viņu aiz elkoņa: “Valda kungs, uzmanīgi, šeit ir slieksnis. Ļaujiet, es palīdzēšu novilkt mēteli.”
Vecais vīrs pacēla acis uz viņu – izbalējušas, bet joprojām vērīgi gudras. “Paldies, Martiņ, ” viņš aizsmacis nočukstēja. “Pie jums ir silti. Smaržo pēc mājām.”
“Smaržo pēc ceptiem sīpoliem, tēti,” Ingrīda nošņācās, pie spoguļa labojot savu perfekto frizūru. “Ventilācija, acīmredzot, arī nedarbojas. Jāni, tu vismaz normālu kondicionieri uzliktu.”
Jānis rosījās ap māsu, palīdzot viņai novilkt zābakus, lai gan viņa pat neskatījās uz viņu. “Mēs plānojam remontu, Ingrīd. Tieši pēc svētkiem…”
“Jūs plānojat remontu jau piecus gadus,” māsa pārtrauca. “Labi, vediet pie galda. Ceru, ka tur nav tikai rasols ar desu no akcijas?”
Marta sajuta, ka aizvainojums uzvirmo. Viņa bija pavadījusi nedēļu, skraidot pa tirgiem, meklējot zemnieku produktus, lai ietaupītu, bet tajā pašā laikā pasniegtu kvalitatīvu ēdienu. Viņa pati sālīja zivis, pati cepa maizi. Bet Ingrīdai tas viss bija tikai lēti.
“Nāciet, viss ir gatavs,” Marta klusi teica.
Tajā brīdī dzīvoklī ienāca Andris. Milzīgs, sārts, starojošs no pašapmierinātības. Viņš nesa maisus ar dārgu veikalu logotipiem. “Sveiki visiem!” viņš skaļi paziņoja. “Nu, radiņi, esat gatavi pieskarties greznībai? Mēs atvedām nedaudz īsta ēdiena, jo zinām jūsu pieticīgās iespējas.” Viņš nolika uz grīdas maisus, no kuriem spraucās austeru kastes, foie gras burciņas un kolektīvā dzirkstošā pudeles. Tā nebija dāvana. Tā bija izrāde. Demonstrācija tam, kurš šeit ir dzīves saimnieks.
Valda kungs, kurš jau bija iesēdies savā iecienītajā atzveltnes krēslā, uzmanīgi vēroja ainu. Viņš redzēja, kā Martas lūpas notrīsēja, kā Jāņa dūres savilkās, kurš uzreiz paslēpa rokas kabatās. Vecais vīrs klusēja, tikai klauvēja ar pirkstiem pa spieķa rokturi. Viņa kabatā atradās atslēga no bankas glabātuves, un zem eglītes, vistālākajā stūrī, gulēja pieticīga balta aploksne, par kuras esamību neviens, izņemot viņu un Martu, nenojauta. Bet pat Marta nezināja visu patiesību.
Galds lūza no cienastiem. Marta izlika galda piederumus, kurus bija mantojusi no vecmāmiņas – senu sudrabu, ko viņa tīrīja ar zobu pastu iepriekšējā naktī. Kristāls mirdzēja, salvetes bija stingri cietinātas. Bet viss šis spožums izgaisa zem Ingrīdas skatiena.
Vīra māsa sēdēja pretī Martai un, šķiet, veica pārbaudi. “Ak dievs, šie šķīvji… Vai tas ir Dulevo? Padomju vintage tagad ir modē tikai Mart, nevis pieklājīgās mājās,” viņa uzdūra ar dakšiņu aukstās gaļas gabalu. “Pārāk daudz želatīna. Tas dreb kā želeja. Īstam jābūt blīvam, no liellopu kājām. Bet kā tu to varētu zināt, laba gaļa tagad ir dārga.”
“Tas ir no mājas gaiļa, Ingrīd,” Marta mierīgi atbildēja, ielejot morsu Valdim. “Bez želatīna. Vārīts sešas stundas.”
“Nu, protams, tev laika ir daudz. Tu taču strādā… kur tur? Mūzikas skolā? Uz pusslodzi?” Ingrīda iesmējās, skatoties uz vīru. “Andri, iedomājies, cilvēki tērē sešas dzīves stundas, lai uzvārītu zupu, kas sastingusi.”
Andris tikmēr ar apetīti ēda Martas gatavoto cepto gaļu, bet piebalsoja sievai: “Jā, zaķīt, tev taisnība. Laiks ir nauda. Mēs sešās stundās nopelnām gada krājumu šīs aukstās gaļas.”
Jānis sēdēja, iespiedies šķīvī, un klusēja. Viņš centās noslāpēt emocijas. Marta skatījās uz vīru un juta, kā viņai iekšpusē kaut kas plīst. Pēdējā cieņas diedziņš sadega viņas acu priekšā. Viņš viņu neaizstāvēs. Nekad.
“Starp citu, par naudu,” Andris noslaucīja taukainās lūpas ar salveti. “Valda kungs, ir laiks risināt jautājumu ar firmu. Jaunajā gadā konkursi būs stingri. Man vajag paraksta tiesības. Pilnas. Ģenerālpilnvaru. Tu vairs nevari skraidīt pa sapulcēm.”
Valdis lēnām sakošļāja gabalu pīrāga ar kāpostiem. “Andri tā ir mana lieta. Bet paraksta tiesības ir manas sirdsapziņas lieta.”
“Tēti, nesāc!” Iejaucās Ingrīda. “Mēs par tevi rūpējamies. Mēs atradām tev labāko vietu Izraēlā. Mēs esam gatavi apmaksāt. Bet tev ir jānodod aktīvi. Jānis tāpat netiks galā, viņš pat ar savu ģimeni nespēj tikt galā, paskaties uz viņu. Bet mēs saglabāsim impēriju.”
“Impēriju…” vecais vīrs pasmaidīja. “Un ko jūs zināt par impēriju? Es to cēlu, kad jūs vēl zem galda staigājāt. Es ar savām rokām maisīju betonu. Bet jūs tikai patērējat.”
“Mēs attīstām.” Iesaucās Ingrīda. “Mēs ieguldām imidžā.”
Marta piecēlās, lai pasniegtu karsto ēdienu. “Es pasniegšu zosi,” viņa klusi teica.
“Pagaidi ar zosi,” Ingrīda viņu apturēja, un viņas balsī iezvanījās metāls. “Es gribu pabeigt sarunu. Mart, apsēdies. Tev arī tas jādzird, ja jau tu dzīvo uz mūsu uzvārda rēķina.”
Marta sastinga. “Es nedzīvoju uz jūsu rēķina, Ingrīd. Es strādāju. Un Jānis strādā.”
“Oi, nesmīdini, tavas algas nepietiek pat komunālajiem maksājumiem šajā šķūnī. Un Jānis saņem amatu filiālē tikai tāpēc, ka tētis viņu žēlo. Un šīs vakariņas…” viņa apvilka galdu ar roku. “Šis lētais “laimīgas ģimenes” priekšnesums. Šie salāti ar krabju nūjiņām Karaliskā krabja vietā… Tas ir pfff… es tādu neēdīšu.”
Ingrīda demonstratīvi atbīdīja malā šķīvi ar salātiem “Maigums”, kurus Marta gatavoja speciāli viņai, zinot, ka vīramāsa mīl ābola un siera kombināciju. Šķīvis nozvana. Salāti nokrita uz galdauta. Telpā iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai veco pulksteni pie sienas tikšķam.
Marta sajuta, kā viņai sametās kamols. Viņa skatījās uz majonēzes traipu uz sniegbaltā mežģīņu galdauta – tā paša, kuru viņa no rīta gludināja. Tas nebija tikai traips. Tās bija trāpīts dvēselē.
“Ingrīd, kāpēc tu tā…” Jānis nomurmināja, bet uzreiz apklusa māsas skatiena priekšā.
Un tad Valdis skaļi un skaidri teica: “Pacel.”
Visi pagriezās pret veco vīru. “Ko, tēti?” Ingrīda nesaprata.
“Pacel dakšiņu. Un atvainojies mājas saimniecei.”
Ingrīda iepleta acis. “Tu joko? Atvainoties viņai? Par to, ka viņa man pasniedza ēdiena parodiju? ” Vecā vīra skatiens izmainījās. Marta uzreiz pielēca pie viņa ar glāzi ūdens, aizmirstot par aizvainojumu. Viņa glāstīja viņam muguru, atbalstīja galvu. “Valda kungs, viss kārtībā… Lūk tā…”
Ingrīda un Andris sēdēja nekustīgi, ar netīkamu izteiksmi vērojot tēvu. “Varbūt izsaukt?” Andris slinki jautāja. “Vai arī tas ir kārtējais priekšnesums, lai izvairītos no sarunas par pilnvaru?”
Kad tā bija beigusies, Valdis atstūma Martas roku un iztaisnojās. Viņa acīs vairs nebija noguruma. Tur bija auksts, skarbs aprēķins.
“Nevajag palīdzību,” viņš teica stingri. “Vajag uzgavilēt Līdz Jaunajam gadam atlikušas desmit minūtes. Es gribu svinēt. Un es gribu izdalīt dāvanas.”
Marta noņēma sabojāto galdautu, ātri uzklāja jaunu, vienkāršu lina. Viņa darbojās automātiski. Viņa gribēja, lai šis vakars ātrāk beigtos. Lai viņi aizietu. Lai viņa varētu ieslēgties vannas istabā un uzelpot.
“Nes dāvanas, Mart”. “Īpaši to aploksni.”
Svētku zvani vēl neskanēja, bet spriedze telpā sasniedza maksimumu. Zem eglītes bija izveidojies spilgtu kastu kalns. Andris un Ingrīda dāvināja dāsni, bet bez dvēseles: tēvam – jaunu iPhone (ko viņš neprata lietot) un pudeli 25 gadus vecu; Jānim – dāvanu karti uz bārberšopu (“sakārto sevi, brālīt”); Martai – krēmu komplektu ar komentāru: “Tev jau ir laiks, mīļā, viss redzams pat zem tonālā krēma.”
Marta norija arī to. Viņa uzdāvināja Ingrīdai ar roku izšūtu gleznu, pie kuras strādāja trīs mēnešus vakaros. Ingrīda tik tikko paskatījās uz to: “Jauki. Piekāršu pie kalpones istabā dārziņā.”
“Un tagad mana kārta,” Valda kunga balss pārtrauca televizora troksni, kurā sākās prezidenta uzruna.
Viņš paņēma no galda balto aploksni, ko Marta bija nolikusi viņa priekšā.
“Jūs visi gaidījāt šo brīdi,” vecais vīrs sāka, apmetot skatienu uz saviem bērniem. “Jūs, Ingrīda un Andris, gaidījāt, kad es kļūšu pietiekami vecs, lai dotu jums varu. Tu, Jāni, gaidīji, ka es mūžīgi segšu tavu slinkumu un neizlēmību.
Viņš ieņēma pauzi.
“Man ir pus gads.”
Ingrīda noelsās, bet viņas acīs pazibēja nevis zaudējuma jūtas, bet gan kalkulators. “Tēti… kāpēc tu klusēji? Mēs taču varējām…”
“Jūs neko nevarējāt. Jūs varējāt tikai dalīt. Visu šo gadu es vēroju. Es atnācu pie tevis, Ingrīd, un tu teici, ka esi aizņemta, sūtot mani pie šofera. Es tev zvanīju, Jāni, un tu vaimanāji par naudas trūkumu, pat neprasot, kā es jūtos. Un tikai viens cilvēks bija blakus.”
Viņš pagriezās pret Martu. “Mart. Tu brauci ar mani, sakot Jānim, ka brauc pie mammas. Tu mazgāji grīdas manā dzīvoklī, kad auklīte neatnāca. Tu gatavoji man buljonus. Tu ne reizi neko neesi lūgusi. Ne santīma, ne centa.”
Marta sēdēja, nolaidusi galvu. Viņa to nedarīja mantojuma dēļ. Viņa vienkārši mīlēja šo īgno, vientuļo veco vīru, kurš atgādināja viņai viņas tēvu.
“Šajā aploksnē ir testaments. Un tas stājas spēkā šodien, jo esmu noformējis dāvinājumu ar atliktu reģistrācijas termiņu, kas iestājas 1. janvārī.”
Andris saspringa: “Ko tas nozīmē, Valda kungs? Dāvinājums kam?”
“Visam,” vecais vīrs vienkārši atbildēja. “Kontrolpakete būvniecības uzņēmumā. Ārpilsētas rezidence. Mans dzīvoklis. Konti Šveicē.”
“Paldies dievam!” Ingrīda atviegloti nopūtās, sniedzoties pēc aploksnes. “Tēti, tas ir gudri. Mēs ar Andri…”
“Rokas nost. ” Tēvs uzsauca. “Es neesmu beidzis. Tas viss pāriet pilnā un nedalītā Martas Zariņas īpašumā.”
Klusums bija tik biezs. Televizors priecīgi vēstīja par Jaunā gada iestāšanos, sāka skanēt zvani. “Boms… Boms…”
“Tu… tu joko,” Ingrīda nočukstēja, viņas seja bija saviebta. “Šai… pelei? Tēti, viņa ir… Andri, zvani advokātam.”
“Zvani,” Valdis kungs mierīgi pamāja. “Testaments ir apstiprināts pie labākā notāra pilsētā, ar video fiksāciju un manu apliecināšanu. Jebkura iestāde apstiprinās manu gribu.”
Jānis uzlēca no krēsla, apgāžot glāzi. Sarkans traips izplūda pa galdautu. “Tēti, bet kā ar mani? Es esmu tavs dēls”
“Un tu, dēls, saņem to, ko esi pelnījis. Tu dzīvosi no algas. Ja Marta, kā jaunā biznesa īpašniece, nolems atstāt tevi amatā. Tas tagad ir viņas lēmums.”
Ingrīda pielēca. Viņa satvēra šķīvi ar neaiztiktu zosi un uzmeta to uz grīdas. Porcelāns izšķīda lauskās, trekna sula uzšļācās uz Andra dārgajām biksēm.
“Es neko neesmu nozagusi,” Marta klusi, bet stingri teica, ceļoties. Viņa pēkšņi sajuta neticamu spēku. Bailes pazuda. “Es vienkārši biju cilvēks. Tas, ko jūs tā arī neiemācījāties darīt.”
“Ejam prom!” Ingrīda teica vīram. “Mana kāja šeit vairs nebūs.”
“Pamēģiniet,” Valda kungs pasmaidīja, atkožot gabalu sālīta gurķa. “Un tagad – prom. Svētki turpinās, bet jau bez jums.”
Kad ārdurvis ar troksni aizvērās, dzīvoklī iestājās pārsteidzošs klusums. Marta stāvēja istabas vidū, skatoties uz šķīvja lauskām un izkaisīto zosi.
Jānis apsēdās uz dīvāna un aizsedza seju ar rokām. “Mart… Martiņ…” viņš vaidēja. “Tu taču mani neatstumsi? Mēs taču esam ģimene… Es taču tevi mīlu…”
Marta paskatījās uz viņu ar ilgu, pētošu skatienu. Viņa redzēja sev priekšā nevis vīru, bet svešu, vāju cilvēku, kurš tikko bija gatavs ļaut māsai viņu sajaukt ar dubļiem.
Lasi vēl: “Tu man iedevi ķīniešu nieciņu, kas pēc gada salūzīs” vīramāte nebija priecīga par dāvanu
Viņa piegāja pie sievastēva. “Laimīgu Jauno gadu, tēti,” viņa teica, saskandinot glāzes ar viņu.
“Laimīgu jaunu dzīvi, meitiņ,” vecais vīrs pasmaidīja.
Marta pagriezās pret vīru. “Celies, Jāni. Un sakārto pēc sevis. Salātus, ko tava māsa nometa. Un lauskas.”
“Ko?” viņš pacēla uz viņu savas acis.
“Tu dzirdēji. Ja vēlies šodien palikt šajā dzīvoklī, tu sāksi ar tīrīšanu. A rīt… rīt mēs runāsim par tavu nākotni. Un tici man, saruna būs īsa.”
Viņa paņēma šķīvi ar “lētajiem” salātiem, apsēdās krēslā iepretim eglītei un pirmo reizi vakarā ar baudu apēda karoti. Garša bija ideāla. Aiz loga dārdēja salūti, izkrāsojot debesis ar daudzkrāsainām ugunīm. Martas dzīve, kas vēl pirms stundas šķita bezcerīga un pelēka, iemirdzējās jaunās krāsās. Viņa zināja, ka būs grūti. Bizness, zināšanas, tenkas. Bet viņa arī zināja, ka tiks galā. Jo tagad viņa zināja savu vērtību. Un šī cena bija daudz augstāka, nekā domāja viņas “dārgie” radinieki.
