Man ir 45 gadi, šogad mana meita pabeidza vidusskolu. Ar mūsdienās izplatītām jauniešu problēmām – alkoholu, narkotikām, sliktu kompānija – mēs nesaskarāmies (pagaidām).
Mums ar viņu ir citas problēmas: slinkums, iniciatīvas trūkums, viltība un sava labuma meklēšana. Visa mūsu dzīve un brīvais laiks tiek tērēts viņas apmācībai, kulturālai un fiziskai attīstībai. Un nevienā sfērā mēs neredzam sasniegumus!
Gaidām rezultātus.
Nezinu, vai tas ir daudz, vai maz, bet savā agrajā vecumā meita paguvusi būt 11 valstīs! Atpūtusies mums viņa vienmēr ir tikai ārzemju kūrortos. Arī bez mums paguvusi pabraukāt pa pasauli, bet angļu valoda līdz pat šim brīdim klibo uz abām kājām, lai gan viņai bija radīti visi nosacījumi, lai mainītu situāciju.
Sākot ar devīto klasi, mēs ar sievu uzdevām meitai jautājumus par iespējamo nākotnes profesiju, un, iedomājieties, viņai nebija nekādu interešu!
Nesagaidot no viņas neko noteiktu, mēs ar sievu viņai izteicām divus piedāvājumus: iegūt augstāko izglītību Kanādā vai Anglijā – izvēlējās Kanādu. Bet, lai to izdarītu, nepieciešams trīs gadus mācīties angļu valodu un pabeigt pirmo kursu augstskolā šeit.
Dažus gadus mēs atkal maksājām ne mazu summu, lai meita varētu apgūt angļu valodu. Kad meita bija divpadsmitā klasē, mēs maksājām par sagatavošanās kursiem, lai meita varētu iestāties augstskolā.
Nevaru pat prognozēt, kāds būs rezultāts, vai meita vispār iestāsies. Kaut kas analoģisks notiek ar angļu valodas apguvi. Un tā visur un visās lietās, kam ķeras klāt mana meita.
Pēdējā laikā nodarbojos ar savas tēva lomas analīzi un nonācu pie secinājumu, ka par savu 17 gadus veco meitu esmu lepojies tikai vienu reizi – kad iznesu viņu no dzemdību nama!
Īsāk sakot, mēs ar sievu neesam redzējuši augļus tajā, ko mēs ieguldījām meitā.
LASI VĒL: Mūžībā aizgājis Latvijas žurnālists un rakstnieks
Dzīvojiet sev.
Teikšu kā ir – es veltīju meitai vairāk uzmanības un rūpes nekā sieva. Skola, poliklīnika, slimnīca – visur ar meitu biju es. Tagad es gribētu no meitas redzēt rezultāts tām pūlēm un līdzekļiem, kas viņā tika ieguldīti.
Piemēram, angļu valodas eksāmena nokārtošana augstā līmenī vai iestāšanās augstskolā. Ja viņas uzrādītie rezultāti nesakritīs ar tiem, kas tika izvirzīti pagājušajā gadā, pirms mācību gada sākuma, tad man nekas cits neatliks, kā nolaist rokas.
Pārdomas par manu ne vieglo tēva lomu neatviegloja sieva. Viņa vēlas dzemdēt otru bērnu un grib, lai tas būtu zēns.
Atceroties savus pēdējos septiņpadsmit dzīves gadus, es nonācu pie secinājumu, ka negribu otru bērnu. Atslēgas vārds – kategoriski! Un, ja sievai nepāries šī ideja, tad es šķiršos.
[…] Sieva 40 gadu vecumā sagribēja bērnu, bet es tam negribu tērēt savu dzīvi […]
[…] Sieva 40 gadu vecumā sagribēja bērnu, bet es tam negribu tērēt savu dzīvi […]