Vai zini, kas reizēm ir visnepatīkamāk? Nevis pārpratumi paši par sevi, bet tas, cik viegli tie var rasties. Un tas, kā cilvēki dažkārt atgriežas, it kā nekas nebūtu bijis.
Es nemaz neplānoju dalīties ar šo stāstu. Taču, kā mēdz teikt, “sakrājās līdz kaklam”. Varbūt kāds šajā situācijā atpazīs sevi un izdarīs secinājumus, bet kāds cits – vienkārši atviegloti uzelpos, jo laicīgi saprata, kas ir “tā īstā”, un paspēja viņu palaist vaļā.
Līdz pavasarim es sevi uzskatīju par ģimenes cilvēku.
Man ir 36 gadi. Esmu visai parasts vīrietis: strādāju, nedzeru, dzīvokli nopirku krietni pirms kāzām, automašīnu tāpat. Neesmu palaidnis — vakaros labākajā gadījumā uzspēlēju futbolu ar draugiem. Precējies biju trīs gadus. Bērnus vēl nepaspējām ieplānot, kaut gan es pret to nebūtu iebildis.
Sabīne strādāja attālināti un rūpējās par māju. Dažkārt zīmēja ilustrācijas — radoša daba, kā nekā. Viss šķita stabils. Vai vismaz man tā likās. Līdz vienam vakaram.
Atgriezos mājās — un mani sagaidīja nevis ierastā, mājīgā klusuma sajūta, bet tukšums. Dzīvoklī nebija ne ēdiena smaržas, ne ūdens šļakstu izlietnē, ne mazākās čaboņas. Ieeju guļamistabā, pamanīju, ka daļa lietas pazudušas; arī vannasistabā vairs nebija ierastās pudelītes un ķemmes. Pat kafiju paņēmusi līdzi.
Piezvanīju. Pagāja stunda, un viņa atbildēja…
— Man vajag pabūt vienai, — viņas balss skanēja sveši. — Esmu nogurusi no tavas nemitīgās uzraudzības. Un… esmu iepazinusies ar citu vīrieti. Man vajag saprast savas jūtas.
Mēģinot saprast savas jūtas, šķita, ka viss notiek kā kādā atlases procesā. Es biju apjucis. Sēdēju mierīgi, bez skaļām emocijām — prātā valdīja pilnīgs klusums. Tikai vēlās nakts stundās mani pārņēma neapmierinātība, vairāk vērsta pret sevi — kā gan es to nepamanīju?
Taču zīmes bija. Viņa sāka mainīties: jauns kosmētikas komplekts, sporta zāle, sieviešu prakses un semināri. Es padomāju — viņai ir grūts periods un vajag būt blakus. Taču izrādījās, ka viņa gatavojas citai dzīvei — bez manis.
Atgriešanās
Pēc trim dienām, vakarā, es atgriezos mājās, noliku somu un devos uz virtuvi — tur viņa mierīgi sēdēja, tēju dzerot. Kā nekas nebūtu noticis.
— Es kļūdījos, — viņa teica. — Es visu pārvērtēju. Mums nebija tik sarežģīti. Viņš nebija no vieglajiem. Bet tu… tu esi labs. Es vēlos visu atjaunot.
Man acu priekšā — viņas telefona vārdi: «Es satiku citu.» Un tukšums dzīvoklī, ko viņa atstāja aiz sevis.
— Atgriezties? Vienkārši tā? Kā nekas nebūtu noticis?
Viņa mēģināja mani pārliecināt: tu taču esi vīrietis, jābūt saprātīgam, jāprot piedot. Sāksim no baltas lapas. Es visu sapratu.
Taču es sapratu citādi: viņa atgriezās ne tik ļoti no mīlestības, cik tāpēc, ka otrs izrādījās nepiemērotāks.
«Tu mani nedrīksti pamest — mums ir laulība!»
Kad sapratu, ka nevēlos turpināt, viņas balss kļuva jau savādāka:
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā un uzzini, kas tieši notika un kā viss beidzās
