— Mēs esam oficiāli precējušies! Man ir tiesības dzīvot šeit! Šis dzīvoklis ir arī mans!
Jautri, ka viņa pati atteicās no deklarācijas, sakot, ka neko nevēlas prasīt. Bet tagad ir «pārdomājusi».
Es mierīgi atgādināju:
— Paņem savas lietas, bet šeit tu nedzīvosi.
Viņa, dodoties prom, teica:
— Redzēsim, kā tev būs vienam! — un aizcirta durvis.
Es paliku stāvēt un… sajutu atvieglojumu. Ne dusmas, ne skumjas — vienkārši iekšēju mieru.
Ko es sapratu
1.Tas, kurš reiz izvēlējies aiziet — var to izdarīt arī vēlreiz. Tā nav kļūda, bet gan apzināta izvēle. Viņa aizgāja ne tāpēc, ka bija apjukusi, bet gan tāpēc, ka jau sen bija gatava mainīt savu ceļu. Jautājums bija tikai — kad un pie kā.
2.Neuztveriet par patiesību teicienus «es visu apzinājos, sapratu». Tā nebija pilnīga apzināšanās. Vienkārši alternatīva izrādījās vēl mazāk piemērota. Un tagad viņa atgriežas ne pie jums — bet no turienes.
3.Cieniet sevi. Būt vienam var būt grūti. Pieļaut kļūdas — nepatīkami. Bet būt tikai rezerves variantam — nav pieņemami. Ja jūs sevi nenovērtējat, nesagaidiet, ka to darīs citi.
4.Skaidras robežas — tās nav par noturību, bet gan par pieaugušu attieksmi. Ja nav likumīgas dzīvesvietas — nav arī noteiktu tiesību. Neļaujiet sevi izmantot.
Paldies, ka izlasījāt līdz galam. Ja jums ir bijusi līdzīga pieredze, padalieties ar to! Varbūt jūsu stāsts palīdzēs kādam pieņemt svarīgu lēmumu. Jo ne katra, kas lūdz atkal ielaist, patiesi ir pelnījusi otro iespēju.
