Šīs desmit dienas, protams, nebija tikai grūtas. (Jūs mani sapratāt vai ne?) Mēs ar bērniem daudz smējāmies, runājām un spēlējāmies. Piemēram, šahu ar čūsku. Mēs kopā gatavojām ēst, braucām ar velosipēdu, jo sniega uz ietvēm vairs nav. Tāpat es kļuvu gudrāks 🙂 – uzzināju, kam kas ir domāts. Kas puncītim, kas zobam utt. (tiesa, tā ir tikai maza daļa no mūsu kolekcijas). Un tagad zinu, kā ieslēgt veļas mašīnu un kādā režīmā mazgāt bērnu drēbes un gultasveļu 🙂
Un vēl mēs ar bērniem redzējām, kā zemē maina caurules! Vispirms izrok zemi divās vietās aptuveni 100 metru attālumā vienu no otras. Pēc tam ar mašīnu, kā redzams foto, zemē urbj metāla cauruli. Kad viņi to ir izdarījuši, savieno divas caurules (no kāda cita materiāla) ar metāla cauruli, un šī mašīna velk atpakaļ metāla cauruli, tādā veidā ievelkot zemē cauruli, kuru vēlas ieklāt. Ļoti interesanti!
Kāpēc es to visu rakstu
Ne jau lai sūdzētos. Kā es varu sūdzēties ar tādiem zelta zēniem. Esmu laimes luteklis. Es rakstu, jo šī nedēļa man apstiprināja divas lietas:
1.Mana sieva mājās dara ļoooti daudz.
2.Tēvi un mātes, kuriem vēl jābrauc uz darbu, ir varoņi.
Abas lietas es jau zināju, bet, kad tu pats to izjūti, tu pa īstam saproti.
Solo vecāki, kā jūs visu paspējat? Un es vēl strādāju no mājām. Jums droši vien līdz darbam vēl stunda jābrauc un tikpat atpakaļ, ja ne vairāk. Kā jūs varat izdarīt visu: aizvest bērnus uz dārziņu/skolu, strādāt, gatavot ēst, izņemt bērnus un aizvest uz sportu un citām nodarbībām, spēlēties ar viņiem. Pēc tam vēl mājas darbi. Bet kad bērns nevar iet uz skolu, ko darīt tad? Un es zinu, cik bieži bērns var palikt mājās, it īpaši, kad vēl iet dārziņā. Kā? Pastāstiet man!
Padomi, kā izturēt
Spēlēties. Bērni mīl spēles. Un pat garlaicīgu uzdevumu viņi var paveikt jautri, ja pārvērš to par spēli. Iemācījāmies spēlēt “Kuģu kaujas”. Vispār no jeb kā var uztaisīt spēli. Piemēram, mums vajadzēja aiziet uz veikalu, bet tad būtu jāiet vairāki kilometri. Bērniem ne vienmēr patīk staigāt. Un pastaigas laikā mēs izdomājām spēli. Viens skatās apkārt, izvēlas priekšmetu un saka: “Redzu, redzu, ko tu neredzi, un tas ir… kaut kas zaļš!”. Un mums ir jāskatās apkārt un jāuzmin, ko tieši zaļu viņš ir domājis. Tā ir mana bērnības spēle!
Vēl viena spēle, ko es bieži spēlēju ar tēti: kad pastaigājāmies blakus dzelzceļam un brauca vilciens, mēs mājām mašīnistam. Un dažreiz viņš mums deva skaņas vai gaismas signālu. Ak, kā maniem bērniem tas patīk! Un es arī māju kopā ar viņiem. Kā nu ne, es pats vēl esmu bērns.
Plānot
Plānot vajag tieši kopā ar viņiem. Vakarā, kad viņi ir mājās, bet arī brīvdienās. Es jautāju, ko viņi grib darīt pēc futbola, pēc ēšanas un pirms gulētiešanas. Viņi teiks: spēlēties ar vilcienu, pastaigāties, likt konstruktoru, kopā ar mani likt viņu mīļāko galda spēli, skatīties multfilmu un tā tālāk. Un es pateikšu, cik daudz laika mums ir, un kopā mēs plānojam dienas daļu. Man šķiet, ka šī struktūra viņiem palīdzēja nedaudz vairāk izprast laiku.
Lasi vēl:
Būt kopā
Es jau teicu, ka mēs diezgan daudz ko darījām kopā. Man tas ir ļoti svarīgi, un domāju, ka viņiem arī. Pat, vai varbūt it īpaši tad, kad laika nepietiek, viņiem ir jāzina un jājūt, ka esmu šeit. No otras puses – kad steidzami kaut kas jādara, tu jau esi ar viņiem padarbojies, un viņi var spēlēties vieni vai kopā. Tas arī ir ļoti svarīgi. Bērniem jāmāk spēlēties vieniem un kopā ar citiem bērniem (tostarp ar brāli :).
Var spēlēties kopā, un var spēlēties blakus. Tā ka, jā, nedēļa nebija viegla, bet, neskatoties uz to, ka laika un miega nepietiek, es piekristu vēlreiz. Tomēr biju ļoti priecīgs, kad Anete atgriezās un es no rīta varēju mierīgi gulēt, cik gribu.
Vai jūs bieži paliekat ar bērniem uz ilgu laiku vieni? Kā visu paspējat? Nekautrējieties dalīties pieredzē komentāros 🙂
