Dienu no dienas viens un tas pats. Apnicis.
Tā gribās, ka, atnākot pēc darba mājās, tevi gaidītu skaista un kopta sieva, māja būtu tīra, uz galda stāvētu garšīgs ēdiens, sveces, romantika, bet sievai nekad “nesāpētu galva”.
Tieši tā bija agrāk, kad mēs tikai satikāmies. Līdz kāzām. Tas tik bija laiks.
Mana Ksenija bija īsta dieviete. Viņā it viss bija brīnišķīgs – seja, figūra, lieliska saimniece, labs raksturs.
Pat pēc kāzām pirmo brīdi viss bija lieliski. Mēs daudz staigājām, atpūtāmies naktsklubos, mums bija jautri un šķita, ka dzīve ir izdevusies.
Tas viss ilga līdz brīdim, kad mēs uzzinājām, ka gaidām bērnu. Un tad sākās tas, kam es nebiju gatavs.
Viņai bija spēcīga toksikoze, bieži reiba galva un kopumā pašsajūta bija slikta. Vairākas reizes Ksenija slimnīcā gulēja uz saglabāšanu. Par bezrūpīgo dzīvi nācās aizmirst.
Tomēr es nepārstāju cerēt, ka pēc dzemdībām viss atgriezīsies iepriekšējā vietā. Tomēr es ļoti stipri kļūdījos.
Es biju ļoti laimīgs, kad piedzima mūsu dēls. Kā nekā dēls, mantinieks. Bet tad sākās bezmiega naktis, nebeidzamie autiņi, knupīši un tamlīdzīgas lietas.
Bērns bieži pa naktīm kliedza, es neizgulējos, bet man no rīta bija jāiet uz darbu. Sieva jau mājās sēž, var vismaz pa dienu pagulēt. Bet kad man atpūsties?
Pēc diviem gadiem mums piedzima meita. Tagad dēlam ir trīs gadi, bet meitai gadiņš. Man it kā vajadzētu priecāties, bet kaut kā nesanāk.
No manas Ksenijas palicis pāris tikai vārds. Mājās mani sagaida deviņdesmit kilogramus smaga sieviete, turklāt bez frizūras, manikīra un netīrās drēbēs.
Uz plīts tikai zupa un nekas vairāk. Mājās visu laiku troksnis, haoss un bardaks. Un vēl sieva visu laiku neapmierināta, nemitīgi sūdzas, ka ir nogurusi. Bet no kā viņa tik ļoti nogurusi?
LASI VĒL: Viena burvju tablete spēj pārvērst gāzes plīts režģi līdz spīdumam: sodrēji atdalās gabaliem
Viņa taču gandrīz neko nedara. Pa visu dienu tikai zupu var uzvārīt. Bērni paši spēlējas. Nu labi, vēl ar viņiem iziet pastaigāties un uz veikalu pēc produktiem. Bet tas taču nav darbs, to var nosaukt par atpūtu, jo pastaigas svaigā gaisā ir veselīgas.
Es viņai teicu, lai saved sevi kārtībā, bet tam vienmēr ir kādas atrunas. Tad naudas nepietiek, tad nav pie kā bērnus atstāt. Ja gribētu, tad atrastu iespēju.
Bet es cauras dienas strādāju, ļoti nogurstu, un man vēl būtu ar bērniem jāpalīdz? Laikam šķiršos. Jo dzīve ir tikai viena, un tā ātri paskrien garām. Bērniem maksāšu alimentus, bet viņa lai dzīvo tā kā grib.