Pēc tam viņa paķēra savu telefonu un turpat virtuvē sāka demonstratīvi zvanīt visām savām draudzenēm pēc kārtas. Viņa runāja ļoti skaļi, lai es obligāti dzirdētu katru viņas vārdu.
— Anete, tu iedomājies? Viņš vienkārši atsakās algot apkopēju! Viņam ir žēl tos pāris simtus eiro mūsu mājai. Bet es viņam skaidri pateicu: es negrasos šeit strādāt kā pēdējā kalpone!
Es neiesaistījos šajā teātrī, mierīgi izgāju no dzīvokļa, iekāpu mašīnā un aizbraucu uz darbu. Vakarā, kad pēc darba dienas beigām atgriezos mājās, mani sagaidīja tukšs dzīvoklis. Ieva bija atstājusi uz virtuves galda uz ātru roku uzrakstītu zīmīti: “Uz kādu laiku aizbraucu pie mammas uz Jūrmalu. Man ir vajadzīgs laiks, lai kārtīgi apdomātu mūsu attiecību nākotni.”
Es tikai noskatījos uz to papīra gabalu, saburzīju to un bez jebkādas nožēlas iemetu miskastē. Pēc trim dienām viņa tomēr atgriezās mājās. Viņa ienāca pa durvīm ar diviem lieliem papīra maisiem rokās un nolika tos uz gaitenī uz grīdas.
— Nu ko, vai pa šīm dienām esi kaut ko beidzot izdomājis? — viņa jautāja tieši no sliekšņa.
— Par ko tieši man būtu bijis jādomā?
— Nu, par to apkopēju, protams. Vai mēs viņu beidzot algosim vai nē?
— Mana atbilde joprojām ir nē.
— Nu, ja tā, tad es šajā pašā mirklī eju prom no tevis.
— Labi, tad ej.
— Vai tu to tiešām saki nopietni? — viņas balsī parādījās neliela šaubas.
— Pilnīgi nopietni. Ieva, tu vienkārši vēlies dzīvot uz mana rēķina, pati pilnīgi nekas nedarot un neieguldot mūsu kopdzīvē. Tās nav veselīgas attiecības, tā ir parasta sēdēšana uz cita rēķina.
— Es esmu tava sieva, tava sieviete!
— Sieviete pati iegulda savu laiku un pūles kopīgajā mājā. Bet tu tikai visu dienu guli uz dīvāna un vēl pieprasi naudu apkopējai, lai gan pati visu laiku esi mājās un tev ir brīvas rokas.
— Tātad tu mani šobrīd vienkārši dzen prom? — viņa mēģināja spēlēt uz jūtām.
— Es nevienu nedzenu prom. Tu pati nupat paziņoji, ka ej prom. Nu tad lūdzu, durvis ir vaļā, ej.
Ieva paķēra savus maisus un strauji izskrēja kāpņu telpā. Pie pašām durvīm viņa pēkšņi pagriezās.
— Tu to vēl rūgti nožēlosi. Tādu sievieti kā es tu savā mūžā vairs nekad neatradīsi!
— Man tādas sievietes kā tu vairs nav vajadzīgas, — es mierīgi atbildēju.
Viņa aizgāja. Jau pēc stundas viņa sāka man bez mitas zvanīt un sūtīt vienu ziņu pēc otras. Es neuzskatīju par vajadzīgu uz tām atbildēt. Pēc nedēļas viņa atsūtīja man ļoti garu un emocionālu vēstuli. Tajā viņa rakstīja par to, cik es esmu neizsakāmi skops un kā es viņu neesot pratis novērtēt. Viņa apgalvoja, ka visi “normāli” vīrieši savām sievietēm maksājot par apkopējām un ka es vienkārši neprotot nodrošināt sievietei pienācīgu dzīves līmeni. Es izlasīju to visu, neizjūtot nekādas emocijas, un pēc tam viņu vienkārši nobloķēju visur. Izdzēsu visus viņas kontaktus no sava telefona un sociālajiem tīkliem.
Pēc mēneša es pavisam nejauši satiku vienu no Ievas paziņām. Viņa man pastāstīja, ka Ieva tagad jau dzīvojot kopā ar kādu jaunu vīrieti. Viņš nopelnot ļoti labi un labprāt maksājot gan par profesionālu apkopēju, gan par kosmetologu apmeklējumiem un dārgu sporta zāli.
— Redzi nu, — paziņa man ar tādu kā nosodījumu teica. — Pasaulē tomēr ir vēl atrodami normāli vīrieši, kuri saprot, ka sievietei komforts un pašsajūta ir pati svarīgākā lieta dzīvē.
Es tikai pieklājīgi pamāju ar galvu un izvēlējos neko neteikt. Lai viņš maksā, ja jau viņam tas šķiet pareizi. Ja viņam ir patīkami pilnībā uzturēt pieaugušu dīkdieni, kura caurām dienām vazājas apkārt pa kafejnīcām ar draudzenēm, kamēr mājās valda netīrība. Un kura pie tā visa vēl nekaunīgi pieprasa algot apkopēju par četriem simtiem eiro. Par parastu divistabu dzīvokli, kur dzīvo tikai divi cilvēki un nav pat mazu bērnu.
Es esmu pārliecināts, ka izdarīju pilnīgi pareizi. Šādas personas ir uzreiz jāizraida no savas dzīves. Citādi ar laiku viņa sāktu pieprasīt personīgo pavāru, privāto šoferi un vēl masieri, kas brauktu pie viņas uz mājām katru dienu. Ja tu nestrādā algotu darbu — tad vismaz seko līdzi kārtībai savā mājā. Tas taču ir elementāri un pašsaprotami jebkuram pieaugušam cilvēkam.
