“Inna, dārgā! Kur tu esi? Ieskrēju mājās, tevis nav. Vai tu atceries, ka šodien pie mums nāk mani kolēģi? Es gribu, lai visi redz, kāda man gudra sieva. Tu esi mana lepnums. Uztaisi kaut ko īpašu, kā tu proti. Un mājā lai būtu kārtība. Es tev nopirkšu to pannu, ko gribēji.” Viņai pat nebija jāatbild. Antons jau bija atslēdzies. Atnāca īsziņa: “Mīlu tevi, kaķīt. Tu esi man vislabākā.”
Tas vairs neturpināsies, pietiek. Laiks atvērt acis. Drēbes bija maz – viss satilpa vienā somā. Inna jau grasījās iet, kad atvērās durvis un ienāca Antons. “Inna, ko tu dari? Kāda soma? Mums taču viesi…” Inna apstājās.
“Nē, Anton, es eju prom no tevis.” Vīrs šķita pārsteigts.
“Es nesaprotu. Kāpēc? Kas noticis, mīļā? Mēs varam visu apspriest.” Viņa stāvēja stingra kā stabs.
“Jo es visu zinu. Es redzēju tevi tirdzniecības centrā. Tu biji ar citu.” Antons iesmējās raupji, bet tad nopietni paskatījās.
“Inna, tu taču esi pieaugusi. Tev jāsaprot – esmu vīrietis, izskatīgs, pievilcīgs. Tas ir normāli. Tas nenozīmē, ka nemīlu tevi.”
“Nē, tas nozīmē, ka tu esi pārkāpis visas robežas. Ja domā, ka piedošu – kļūdies. Es rīt iesniedzu šķiršanos.” Vīra seja savilkās.
“Par kaut kādu nieku šķirties? Viesi nāk, un tu mani pamet. Kas tagad visu darīs? Es pats gatavošu un tīrīšu?” Inna pasmaidīja.
“Kāpēc gan ne? Tu taču neskopojies pielaikot svešas kurpes. Mani laikam turēji, jo tas nav vīrieša darbs? Bet skūpstīt kājas – ir?” Viņa viņu caurskatīja ar skatienu un pielika punktu:
“Zini, ja tev tik ļoti nepatīk mājas darbi, bet patīk spēlēties ar kurpēm, tad varbūt tev vajag nomainīt lomas. Nevis mīļākās meklēt, bet pašam par vienu kļūt.” Antons aprāvās.
Foto: Pixabay
Inna turpināja:
“Sejiņa tev smuka. Būsi simpātiska dāmiņa un voilā – atradīsi sev kādu ‘papiņu’. Viņš tev arī mājkalpotāju algos.”
“Es esmu vīrietis!” viņš iesaucās, bet Inna smējās.
“Tu esi patmīlīgs vīrietis, kurš iedomājies, ka drīkst visu, jo prot valdzināt. Bet neviena tevi ilgi necietīs – tikai līdz brīdim, kad kļūs par tavu sievu. Tad arī viņa pārvērtīsies par tādu pašu kāda biju es. Un nekad vairs nerādies man acīs”.
Viņš klusēja līdz pat šķiršanai. Tiesā viņš no viņas izvairījās, pat neskatījās virsū. Vecāki viņu nosodīja par aiziešanu, pat piesolīja atvest atpakaļ. Bet Inna bija nolēmusi – vairs neļaus sevi komandēt. Viņa vecākiem izstāstīja visu – kā bija, ko viņi neredzēja aiz Antonam piegludinātās fasādes.
Un kad tas viss beidzās, viņa aizbrauca – tālu un uz visiem laikiem. Sāka jaunu dzīvi. Vispirms izmainīja pati sevi. Un vairs nekad neatskatījās uz pagātni, kurā bija tikai sava vīra ēna.
