Mūsu laulība ar Daci ilga piecus gadus, un visu šo laiku es biju pārliecināts, ka mēs airējam vienā laivā. Mēs nebijām nekādi miljonāri, bet abi strādājām godīgu darbu.
Es – loģistikas noliktavā par maiņas vecāko, viņa – klientu apkalpošanas centrā. Kopš tās dienas, kad sākām dzīvot kopā mūsu nelielajā īrētajā dzīvoklī Teikā, mums bija viens liels, kopīgs mērķis. Mēs krājām savai mājai.
Tas nebija vienkārši iedomāts sapnis, tas bija mūsu dzinulis. Mēs gribējām nelielu zemes gabalu kaut kur Pierīgā, varbūt pie Carnikavas vai Ādažiem, kur būtu miers, klusums un savs dārzs.
Finanšu jautājumos mums valdīja pilnīga uzticēšanās. Vismaz es tā domāju. Mums bija izveidots kopīgs krājkonts, kuru mēs abi saucām par “mājas fondu”. Katru mēnesi pēc algas mēs tajā ieskaitījām noteiktu summu. Dažreiz tie bija divsimt eiro, dažreiz vairāk, ja izdevās paņemt kādu papildu maiņu.
Mēs atteicāmies no daudz kā – nepirkām jaunākos telefonus, nebraucām dārgos ceļojumos un pat piektdienu vakaros reti kad gājām uz restorāniem. “Pacietīsimies vēl mazliet, un tad mums būs sava terase,” es viņai bieži teicu, un Dace vienmēr māja ar galvu, it kā pilnībā piekrītot.
Tukšums februāra vakarā
Viss mainījās kādā parastā, aukstā februāra vakarā. Ārā valdīja pamatīgs Latvijas ziemas sals, zemi klāja bieza sniega kārta, un vējš gar logiem dzenāja pamatīgas kupenas. Es atgriezos mājās pēc divpadsmit stundu maiņas, nosalis un pārguris.
Domāju tikai par karstu tēju un dīvānu. Taču, ieejot dzīvoklī, mani sagaidīja kaut kas neparasts. Gaisma virtuvē nedega, un mājās valdīja tik smags klusums, ka tas šķita gandrīz fiziski sajūtams.
“Dace? Tu mājās?” es saucu, novelkot zābakus. Atbildes nebija.
Iegāju guļamistabā un sākumā nesapratu, kas tur nav kārtībā. Tad pamanīju, ka skapja durvis ir pusvirus. Uz grīdas mētājās pāris tukšu pakaramo.
Es piegāju tuvāk un sajutu dīvainu aukstumu pakrūtē – plaukti, kur parasti glabājās Daces vasaras kleitas, šorti un peldkostīmi, bija pilnīgi tukši. Nebija arī viņas lielā, dzeltenā ceļojumu kofera, kas parasti stāvēja skapja augšā.
Virtuvē uz galda, tieši blakus augļu traukam, gulēja neliela papīra lapiņa. Tā bija noplēsta no parastas blociņa lapas. Rokraksts bija steidzīgs, burtu gali nedaudz raustījās:
“Ritvar, lūdzu, nedusmojies. Man tiešām vajadzēja atelpu. Samanta mani pierunāja, viņai paziņa tūrisma aģentūrā piedāvāja pēdējā brīža variantu uz Turciju. Esmu tik ļoti nogurusi no šīs pelēkās ziemas un mūžīgās taupīšanas. Man vajag sauli un mazliet prieka, citādi es vairs nevaru. Drīz būšu atpakaļ, mīlu tevi!”
Telefona ekrāns un skarbā realitāte
Kamēr es stāvēju virtuvē ar šo zīmīti rokās, mēģinot saprast, kāpēc viņa man neko neteica personīgi, mans telefons kabatā novibrēja. Tas bija paziņojums no bankas lietotnes. Es to atvēru un jutu, kā asinis sāk pulsēt deniņos. No mūsu kopīgā mājas krājkonta nupat bija noskaitīti 1950 eiro. Maksājuma mērķis: “Ceļojuma apmaksa”.
Es apsēdos uz krēsla, pat nenoģērbis jaku. Tie nebija viņas personīgie iekrājumi. Tas nebija nekāds Samantas paziņas dāvinājums. Tā bija mūsu mājas nauda. Nauda, par kuru mēs bijām svīduši un vienojušies – tai neviens neķeras klāt bez abu piekrišanas. Viņa bija paņēmusi manu laiku, manas papildu maiņas un mūsu kopīgo nākotni, lai vienkārši nedēļu padzīvotu saulē.
Es nogaidīju pāris stundas. Es zināju, ka viņas reiss jau ir nolaidies. Tad es uzvanīju. Viņa pacēla pēc ceturtā signāla. Fonā bija dzirdama skaļa mūzika, cilvēku smiekli un tāda īpaša gaisotne, kāda mēdz būt tikai kūrortu bāros.
— Čau, mīļais! — viņas balss skanēja pacilāti, pat nedaudz izaicinoši. — Tu jau izlasīji zīmīti? Tikai, lūdzu, nesāc tagad moralizēt, labi? Te ir tik brīnišķīgi, mēs ar Samantu tikko pasūtījām vakariņas.
— Dace, tu paņēmi gandrīz divus tūkstošus no mājas konta, — es teicu, cenšoties saglabāt mieru, lai gan mana roka trīcēja. — Tu aizbrauci slepus. Kā tu vispār varēji tā izdarīt?
— Ak, Ritvar, neesi tik sīkumains! — viņa atcirta, un viņas tonī parādījās kairinājums. — Mēs esam ģimene. Tā ir mūsu kopīgā nauda, un man bija tiesības daļu no tās iztērēt sev, kad jutos slikti. Es nopelnīšu atpakaļ, solos! Bet šobrīd man vajadzēja justies kā cilvēkam, nevis kā krājkasei. Esmu jau pieauguši, mums nav jālūdz atļauja par katru eiro.
— Ģimene nozīmē uzticēšanos, Dace, — es klusi atteicu. — Tu nevis paņēmi naudu, tu paņēmi mūsu solījumu vienam otram.
— Nesāc atkal savas vecās drāmas! — viņa skaļi atteica, cenšoties pārkliegt mūzikas troksni. — Esmu atvaļinājumā! Sazvanīsimies, kad būšu mājās! — un viņa nometa klausuli.
Lēmums, kas dzima klusumā
Nākamās desmit dienas, kamēr Dace baudīja sauli un “viss iekļauts” servisu, es nepavadīju sēžot pie televizora. Es rīkojos. Es devos uz tuvāko saimniecības preču veikalu un nopirku pamatīgu kaudzi ar kartona kastēm. Tad es metodiski sāku pakot visu, kas dzīvoklī piederēja viņai.
Kastes pildījās bez dusmām vai lieka trokšņa, drīzāk ar tādu kā aukstu un skaidru apziņu par notiekošo. Viņas kurpes, dārgie mēteļi, neskaitāmie rotaslietu trauciņi, grāmatas un suvenīri – viss tika rūpīgi sakārtots, salocīts un pat aprakstīts uz vākiem.
Skapja tālākajā stūrī pamanīju arī vecos skolas albumus, ko Dace nebija aiztikusi gadiem, bet tagad arī tiem bija jāatrod sava vieta šajās kartona sienās. Kamēr ārā sniga slapjš sniegs un vējš dobji gaudoja skurstenī, darbs gāja uz priekšu stundu pēc stundas. Kad pēdējā kaste tika aizlīmēta, dzīvoklis kļuva neierasti tukšs un kluss, tomēr manā pašsajūtā beidzot iestājās ilgi gaidītais miers.
Pēdējais solis bija visgrūtākais, bet nepieciešamākais. Es izsaucu atslēdznieku. Meistars ātri un profesionāli nomainīja mūsu ārdurvju slēdzeni.
Kad es turēju rokās jauno atslēgu komplektu, es beidzot sajutu, ka kontrolēju savu dzīvi.
Uzticība nav kaut kas tāds, ko var ielāpīt ar vienu “piedod” pēc tam, kad esi iznīcinājis otra cilvēka drošības sajūtu.
Kā beidzās Daces atgriešanās mājās un ko viņa teica, ieraugot savu dzīvi iepakotu kartona kastēs, lasiet stāsta otrajā lapā
