Atgriešanās pie aizvērtām durvīm
Bija vēls svētdienas vakars. Ārā joprojām valdīja ziemas drēgnums, un ceļi bija apledojuši. Es sēdēju viesistabā pie izslēgtas gaismas un vēroju, kā pie mūsu kāpņu telpas piebrauc balts taksometrs.
Es redzēju, kā no tā izkāpj Dace – iedegusi, smaidīga, tērpusies tajā pašā mētelī, kurā aizbrauca. Viņa izskatījās pēc cilvēka, kurš ir pārliecināts, ka pēc neliela strīda un stāstiem par Turcijas sauli viss atgriezīsies vecajās sliedēs.
Pēc brīža atskanēja klusa klaboņa – viņa mēģināja ielikt atslēgu slēdzenē. Tad skaņa kļuva skaļāka un nemierīgāka. Viņa mēģināja vēlreiz, spieda uz roktura, atkal klabināja. Atslēga negriezās.
Sekoja uzstājīgs zvans pie durvīm. Es lēnām piecēlos, piegāju pie durvīm un atvēru tās, bet tikai tik daudz, cik ļāva drošības ķēdīte.
Kāpņu telpā valdīja pustumsa, un Daces sejas izteiksme bija neaprakstāma. Viņa stāvēja blakus savam dzeltenajam koferim, bet aiz viņas muguras, pie sienas, slejas glīta kaudze ar kartona kastēm – tieši trīsdesmit divas kastes.
Pašā augšā gulēja caurspīdīga mape ar dokumentiem.
— Ritvar, kas tas ir? Kāpēc mana atslēga neder? — viņa sašutusi jautāja, pat nepapūloties sasveicināties. — Un kas tās par kastēm? Kāpēc manas lietas ir koridorā?
— Es saliku visu, kas pieder tev, Dace, — es mierīgi atbildēju. Mana balss skanēja tukši, bez jebkādām emocijām. — Dokumenti par šķiršanos ir turpat mapē. Turpat ir arī bankas izdruka par tavu “restartu”.
— Tu tiešām mani dzen ārā? Viena ceļojuma dēļ? Tu vispār apzinies, cik tas ir stulbi? — viņa pacēla balsi, un viņas acīs parādījās niknums. — Mēs esam precēti! Tu nevari man pavēlēt aiziet no dzīvokļa!
— Šis dzīvoklis ir mans, Dace, to mēs abi zinām. Un uzticība beidzās tajā brīdī, kad tu paņēmi mūsu kopīgo sapni un pārvērti to Turcijas kokteiļos, — es teicu stingri. — Mums vairs nav ko apspriest. Paņem savas lietas, Samanta teica, ka pie viņas vienmēr ir vieta. Gan jau viņa tevi izmitinās.
— Bet mēs varam izrunāties! Ielaid mani, esmu pārgurusi pēc lidojuma! — viņas tonis pēkšņi kļuva lūdzošs, un iepriekšējā asuma vietā parādījās nedrošība un apjukums.
— Saruna beidzās pirms desmit dienām lidostā. Ardievas, Dace, — es klusi pateicu un aizvēru durvis.
Pašcieņa ir dārgāka par naudu
Sēžot klusumā, es sapratu, ka šis lēmums nebija par vēlmi atmaksāt ar to pašu vai vienkārši par naudu. Tas bija par personīgajām robežām. Finansiāla neuzticība bieži vien izmaina attiecības neatgriezeniski, jo tā grauj cilvēka drošības sajūtu un pamatakmeni, uz kura tiek būvēta kopīgā nākotne.
Ja partneris spēj slepus iztukšot kopīgo kontu personīgajām iegribām, viņš pārstāj rēķināties ar otru cilvēku – viņa ieguldīto darbu un abu dotajiem solījumiem.
Piedot šādā situācijā bieži vien nozīmē dot atļauju to atkārtot. Reizēm vienīgais veids, kā saglabāt savu pašcieņu un veselo saprātu, ir pielikt punktu. Varbūt mans sapnis par māju tagad piepildīsies nedaudz vēlāk, bet es to sasniegšu ar mierīgu sirdi un bez bailēm, ka kāds man aiz muguras varētu nojaukt to, ko es tik ilgi esmu būvējis.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai uzskatāt, ka finansiāla neuzticība ir pietiekams iemesls, lai izbeigtu laulību? Padalieties ar savu viedokli komentāros.
