Es nekad nedomāju, ka pāris nedēļas kopā ar sievasmāsu var tik krasi mainīt mūsu ikdienu. Pēc četriem mēnešiem situācija kļuva tāda, ka man nācās rīkoties.
Dzīve mēdz piespēlēt situācijas, kurām neesi gatavs. Šoreiz tas bija stāsts par palīdzīgu roku tuviniekam, kas nemanot izmainīja visu mūsu mājas mieru. Viss sākās februārī. Mana sieva Tatjana piezvanīja man uz darbu: “Ivar, Kristīne šķiras. Viņai ar bērnu nav kur iet. Vai viņi varētu kādas divas nedēļas padzīvot pie mums?”
Man ir 49 gadi, sievai — 46. Esam precējušies 22 gadus. Mūsu meita studē citā pilsētā un mājās parādās reizi mēnesī, tāpēc viena istaba stāvēja tukša. Kristīne ir sievas jaunākā māsa. 38 gadi, dēls dārziņa vecumā. Sieva solīja: “Maksimums mēnesis, kamēr viņa atradīs dzīvokli.” Es piekritu. Kurš gan negribētu palīdzēt radiniekam?
Pirmais mēnesis — sīkumi, kurus es ignorēju
Sākumā viss bija normāli. Kristīne bija klusa, bērns — audzināts. Taču pēc divām nedēļām pamanīju — sludinājumus viņa vairs neskatās. “Viss ir tik dārgs, viņai ar bērnu ir grūti,” Tatjana mani atvairīja.
Pamazām mainījās vakaru atmosfēra. Pārnākot no darba, es vairs nedzirdēju jautājumu: “Kā tev gāja?” Sieva un māsa stundām sēdēja virtuvē, dzēra tēju un apspriedās. Es iegāju virtuvē, viņas man pamāja un turpināja sarunu par Kristīnes kolēģiem vai bērna dārziņu. Es sēdēju turpat, ēdu zupu un jutos kā lieks elements pie sava galda.
Otrais mēnesis — kad es kļuvu par kluso vērotāju paša mājās
Aprīlī es pamanīju, ka mūsu ikdiena ir klusi mainījusies. Sarunas par to, kā man gājis, vairs nenotika, un brīži, ko pavadījām tikai divatā, bija kļuvuši par retumu. Kristīnes problēmas aizņēma visu sievas brīvo laiku un enerģiju, un es jutu, ka mūsu savstarpējā tuvība pamazām izplēn.
Kad ierosināju aiziet uz kino, Tatjana atteica: “Es solīju māsai palīdzēt ar CV, viņai rīt intervija.” Es sapratu — “nākamās reizes” nebūs.
Trešais mēnesis — saruna, kas neko nemainīja
Kad maija vakarā mēs beidzot palikām divatā, es mēģināju uzsākt sarunu par mūsu tālākajiem plāniem. Mani interesēja pavisam vienkāršs jautājums – cik ilgi, pēc Tatjanas domām, šāda situācija turpināsies un vai Kristīne ir sākusi skatīties kādu pastāvīgu risinājumu savai dzīvei.
Tatjanas reakcija bija tūlītēja un noraidoša. Viņa paskaidroja, ka šis posms māsas dzīvē ir pārāk sarežģīts, lai viņa tagad spētu pieņemt fundamentālus lēmumus. Pēc viņas domām, mūsu pienākums šobrīd bija vienkārši būt blakus un sniegt atbalstu, neuzdodot liekus jautājumus.
Es centos runāt pēc iespējas mierīgāk: “Es saprotu, ka ģimenei ir jāpalīdz. Bet es vēlos, lai tu saproti arī mani. Mēs esam kopā jau 22 gadus, taču pēdējos mēnešus mūsu ikdiena vairs nav mūsu pašu. Visa tava uzmanība, enerģija un laiks tiek veltīts māsai un viņas dēlam. Es jūtos tā, it kā mūsu pašu dzīve būtu nolikta uz pauzes.”
Es mēģināju paskaidrot, ka mājas ir vieta, kurā abiem jājūtas ērti, taču šobrīd es te jūtos kā ciemiņš, kuram jāpielāgojas svešam ritmam. Diemžēl mana vēlme pēc skaidrības tika uztverta kā neiejūtība. Tatjana uzskatīja, ka es skaitu stundas un dienas, lai gan patiesībā es tikai ilgojos pēc tās atmosfēras, kas mums bija pirms februāra. Saruna nekur nenoveda, un vakars beidzās ar to kluso, saspringto gaisotni, kad katrs paliek pie sava, bet kopīgā valoda ir pazudusi.
Ceturtais mēnesis — lēmums
Kad jūnijā uz brīvdienām atbrauca meita, viņai nācās gulēt viesistabā uz dīvāna, jo viņas istaba joprojām bija aizņemta. Viņa man pajautāja: “Tēti, cik ilgi tas vēl turpināsies?”
Tas man lika pieņemt lēmumu. Es pateicu sievai: “Vai nu Kristīne mēneša laikā atrod citu vietu, vai arī es šeit vairs nepalikšu. Es vairs nejūtos kā savās mājās.” Sieva manu nostāju neatbalstīja, uzskatot, ka es rīkojos neiejūtīgi un domāju tikai par savām ērtībām, nevis par viņas māsas situāciju.
Šodien — divus mēnešus vēlāk
Es sakravāju lietas un aizgāju. Pašlaik dzīvoju atsevišķi, un mūsu attiecības ar sievu ir kļuvušas ļoti saspringtas. Cik zinu, Kristīne joprojām uzturas mūsu dzīvoklī un viņas ikdienā nekas nav mainījies. Arī meita tagad biežāk brauc ciemos pie manis, nevis uz mājām, jo tur vairs nejūtas savā vietā.
Vai es to nožēloju? Nē. Šis laiks man iemācīja ko svarīgu. Dažreiz cilvēki tik ļoti koncentrējas uz palīdzēšanu citiem, ka nemanot atstāj novārtā savu tuvāko cilvēku un pašu celto ligzdu. Tā ir sievas izvēle – veltīt visu savu enerģiju māsas atbalstīšanai. Savukārt mana izvēle ir nedzīvot vidē, kurā esmu kļuvis par otrā plāna personāžu. Katram no mums ir savas prioritātes, un dažreiz tās vienkārši vairs nesakrīt.
