Ceturtais mēnesis — lēmums
Kad jūnijā uz brīvdienām atbrauca mūsu meita, situācija sasniedza kulmināciju. Viņai, kura bija izaugusi šajās mājās, kurai šī bija vienīgā drošā vieta pasaulē, nācās gulēt viesistabā uz dīvāna, jo viņas istaba joprojām bija aizņemta. Viņas gulta bija aizņemta ar svešām rotaļlietām un Kristīnes drēbēm. Meita man klusi pajautāja: “Tēti, cik ilgi tas vēl turpināsies? Es jūtos tā, it kā būtu atbraukusi uz ciemiņu namu, nevis pie saviem vecākiem.”
Šie vārdi bija kā spēcīgs pliķis sejā. Tas man lika pieņemt lēmumu, ko es biju briedis mēnešiem. Es pateicu sievai: “Šis ir mans pēdējais vārds. Vai nu Kristīne mēneša laikā atrod citu vietu, kur dzīvot – kaut vai īrētu istabu –, vai arī es šeit vairs nepalikšu. Es vairs nejūtos kā savās mājās, un es redzu, ka arī mūsu bērns šeit vairs nav gaidīts. Izvēle ir tava.”
Sieva manu nostāju neatbalstīja. Viņa to uztvēra kā nodevību. Viņa uzskatīja, ka es rīkojos egoistiski, neiejūtīgi un domāju tikai par savām ērtībām, nevis par viņas māsas traģisko situāciju. Viņa nosauca mani par aukstasinīgu cilvēku, kurš gatavs izmest radinieku uz ielas. Taču Kristīne nebija uz ielas – viņai bija darbs un bija iespējas, viņai vienkārši bija ērti dzīvot uz mūsu rēķina, emocionāli un fiziski.
Dzīve pēc lūzuma punkta
Šodien — divus mēnešus vēlāk
Es sakravāju lietas un aizgāju. Tas nebija viegls solis pēc 22 laulības gadiem, bet tas bija nepieciešams manai psihiskajai veselībai. Pašlaik dzīvoju nelielā, īrētā dzīvoklī. Tur ir kluss. Tur nav svešu cilvēku problēmu. Mūsu attiecības ar sievu ir kļuvušas ļoti saspringtas – mēs runājam tikai par praktiskām lietām un rēķiniem.
Cik man zināms, Kristīne joprojām uzturas mūsu dzīvoklī. Viņa joprojām “meklē sevi” un “gaida īsto brīdi”. Viņas ikdienā nekas nav mainījies, izņemot to, ka tagad mājas budžetā vairs neienāk mana alga. Arī mūsu meita tagad biežāk brauc ciemos pie manis uz manu mazo īres dzīvokli, nevis uz mājām pie mātes, jo tur viņa joprojām nejūtas savā vietā – viņas istaba aizvien ir “māsas istaba”.
Vai es to nožēloju? Nē. Šis laiks man iemācīja ko ļoti skarbu, bet svarīgu. Dažreiz cilvēki, īpaši sievietes ar spēcīgu mātišķo instinktu, tik ļoti koncentrējas uz palīdzēšanu citiem un “upuru” glābšanu, ka nemanot atstāj novārtā savu tuvāko cilvēku – vīru – un pašu gadiem celto ģimenes ligzdu. Viņi upurē reālas, dzīvas attiecības ilūzijai par savu “labestību”.
Tā ir sievas izvēle – veltīt visu savu enerģiju māsas atbalstīšanai, pat ja tā dēļ izjūk viņas pašas laulība. Savukārt mana izvēle ir nedzīvot vidē, kurā esmu kļuvis par otrā plāna personāžu, kuram ir tiesības tikai maksāt rēķinus un klusēt. Katram no mums ir savas prioritātes, un dažreiz pienāk brīdis, kad tās vienkārši vairs nesakrīt. Miers ir dārga prece, un dažreiz tā cena ir šķiršanās.
Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Vai pieļautu radinieku mūžīgu palikšanu jūsu mājās uz laulības rēķina? Rakstiet savu viedokli komentāros!
