Mani bieži aicina uz tēju, bet parasti tā ir vai nu formalitāte, vai slēpts lūgums pēc konsultācijas; patiesi beznosacījuma uzaicinājumi ir reti. Ar Elīnu, 55 gadīgu elegantu sievieti ar pievilcīgu ārieni, es vairākas reizes biju sastapies lietišķos un savienīgos pasākumos.
Viņa izturējās ar pašcieņu un man šķita klasiska inteliģences pārstāve. Kad šī dāma mani uzaicināja “uz tasi tējas” savā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā, es piekritu, gaidot saturīgu sarunu mājoklī ar antīkām lietām un, protams, daudzām grāmatām.
Sterila vitrīna
Elīnas dzīvoklis izrādījās ne gluži tāds; tas bija ideāls. Tik ideāls, ka gaiss šķita sterils. Bēšas sienas, modernas skandināvu mēbeles un nevienas liekas detaļas. Visas virsmas nebija vienkārši tīras – tās mirdzēja un laistījās gluži kā interjera dizaina žurnālā. Šīs nebija mājas dzīvošanai, bet gan “dzīvojamā telpa”, kas rūpīgi konstruēta demonstrācijai.
– Nāciet iekšā, nekautrējieties, – atskanēja Elīnas melodiskā balss. Iegāju viesistabā, un mans skatiens uzreiz apstājās pie tā, kas aizņēma visu sienu no grīdas līdz griestiem – grāmatu plaukta. Tieši tajā brīdī es sapratu, ka tējas nebūs, vismaz ne man.
Es sastingu. Elīna kaut ko runāja par tējas izvēli – “Man ir brīnišķīga ceilona tēja vai varbūt zāļu tēja?”-, bet es viņu vairs nedzirdēju; skatījos uz grāmatām. To bija simtiem, cietos vākos, dārgi izdevumi, bet runa nebija par pašām grāmatām, bet par to sakārtojumu. Tās bija sakārtotas plauktā nevis pēc autora, žanra, alfabētiskā secībā vai augstuma, bet gan pēc krāsas.
Apdullinošās krāsas
Augšējā kreisajā stūrī sākās žilbinoši balts bloks, kas gludi pārgāja krēmkrāsā, pēc tam maigi dzeltenā krāsā, kas savukārt kļuva dziļāka citrondzeltenā, okera krāsā un visbeidzot spilgti oranžā krāsā.
Oranžo nomainīja visi sarkanā toņi – no koši sarkanas līdz tumši bordo. Tālāk sekoja violeta palete, kas pārtapa indigo un piesātināti zilā krāsā. Zilā krāsa kļuva gaiši zila, dodot ceļu smaragdzaļai, laima zaļai un purva zaļai. Visu šo krāšņumu noslēdza masīvs melnu grāmatu muguriņu bloks apakšējā labajā stūrī – skaistums pats par sevi. No dizaina viedokļa viss bija nevainojami, bet no psiholoģiskā viedokļa – apdullinošs trauksmes signāls.
VIDEO:
Elīna pamanīja manu skatienu un pasmaidīja. – Vai patīk? Es ilgi izvēlējos. Uzskatu, ka grāmatām ne tikai jāizglīto, bet arī jāizrotā interjers. Tām taču ir tik spēcīgs krāsu akcents! Viņas balsī ieskanējās lepnuma nots, taču viņa nelepojās ar to, kas atradās plauktos, bet gan ar to, kā tas izskatījās.
Runa nav par snobismu
Es neesmu snobs un nenosodu cilvēkus par to, ka viņi nelasa Kafku vai dod priekšroku detektīviem, nevis filozofiskiem traktātiem. Svarīgi ir tas, ka šāda pieeja grāmatām nav tikai dizaina solis, bet gan deklarācija par to, kā cilvēks uztver pasauli. Grāmata nav tikai objekts, bet gan ideju, stāstu, emociju un zināšanu koncentrāts. Tā ir portāls uz citu realitāti, pavadonis, skolotājs.
Muguriņa ir grāmatas “seja”, tās nosaukums – solījums par to, kas sagaida iekšpusē. Kad sakārtojat grāmatas alfabētiskā secībā, jūs novērtējat kārtību un autora autoritāti. Kad tās sakārtojat pēc žanra, jūs novērtējat saturu un sistematizējat savas intereses. Kad grāmatas stāv haotiskās kaudzēs pie jūsu gultas, jūs pašlaik dzīvojat ar šīm idejām, jūs atrodaties dialogā ar tām.
Sens dārzkopja triks: kā sildīt siltumnīcu bez elektrības un dārgiem sildītājiem
Bet – kad jūs sakārtojat grāmatas pēc krāsas, jūs ar vienu žestu sakāt pasaulei: “Saturam nav nozīmes.” Jūs pārvēršat grāmatu no subjekta, no nozīmes nesēja par objektu, aizslaukot tās būtību, atstājot tikai ārējo apvalku. Kālab? Lai būtu “skaista bilde”. Lai grāmatu plaukts būtu “pieskaņots dīvāna spilveniem”.
Ko grāmatu plaukts stāsta par tā īpašnieku
Es kā psiholoģijas speciālists uzreiz spēju izveidot grāmatplaukta īpašnieka portretu. Stāstu, par kādām personības šķautnēm liecina Elīnas grāmatplaukts un ko tas nozīmēja patiesība…
6 ļoti dīvainas lietas, ko kaķi dara naktī: lielākā daļa saimnieku to pat nenojauš
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
