Pamazām manas dāvanas kļuva par maz, un viņa sāka nekaunēties. Palūdza aizdot nelielu summu – un neatdeva. Nāk ar nākamo lūgumu, un es atkal nevaru atteikt. Kopumā paņēmusi no manis jau diezgan daudz – un viss bez atdeves. Pirms pāris mēnešiem viņa atskrien ar lūgumu aizdot vēl. It kā bērni palūguši, viņiem ļoti vajag.
Es atteicu, jo man tās vienkārši nav. Vēsma ieteica vērsties pie maniem bērniem – lai viņi iedod man, bet es tad viņai. Tas jau bija par traku. Es atteicu un atgādināju par iepriekšējo reizi. Līdz pēdējam cerēju uz saprātīgu reakciju. Brīnums nenotika. Vēsma man joprojām ir parādā, bet, kā saprotu, nemaz negrasās to atdot.
Foto: Pixabay
Toties viss pagalms tagad zina, kā man klājas, cik es esmu skopa u.tml. Vārdu sakot – nekad iepriekš nebiju dzirdējusi tenkas par sevi, bet tagad tās dzirdamas no visām pusēm. Visi uz mani skatās šķībi, daži pat pārstājuši sveicināties. Bet man kļuva vieglāk.
Sēžu un domāju – man ir brīnišķīgi bērni, ir jumts virs galvas, mīļi vaļasprieki (man patīk rokdarbi). Ar līdzekļu arī pietiek, un tuvinieki vajadzības gadījumā palīdzēs. Bet prieka nav. Domāju – varbūt man vienkārši ir “par daudz labi”? Citi varētu tikai priecāties par tādām vecumdienām.
Palikt vienai pēc 60 – tas ir normāli. Precīzāk, nav nekas īpaši rets (diemžēl). Un es nezinu, ko ar to iesākt. Tā arī neesmu izlēmusi. Mierinu sevi un pieķeru sevi pie domas, ka tas mani iepriecina. Varbūt jābūt stingrākai pašai pret sevi. Vai tomēr – nē?
