… izmetis no gultas sadegušos griestu fragmentus, viņš steidzās izvilkt mājas saimnieci un izvest uz ielas. Bet tad abi saprata, ka ir noticis kaut kas vēl ļaunāks…
Bezpajumtnieks atcerējās, ka mājās ir mazi bērni. Neskatoties uz ugunsgrēku un spēcīgo piedūmojumu, Smits atgriezās mājā. Viņš satvēra meitenes un nesa viņas ārā. Par laimi, visi izglābās neskarti.
Gadagājuma sieviete bija dzīvojusi šajā mājā 40 gadus, un tagad tā ir pilnībā sadegusi. Tomēr vissvarīgākais ir tas, ka visi izdzīvoja. Viņas laipnība šoreiz izrādījās izšķiroša. Maz ticams, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas uz nakti uzaicinātu bezpajumtnieku un viņu barotu.
Ja nebūtu viņa, ir grūti iedomāties, ka sieviete un bērni būtu spējuši ātri izkļūt no degošās mājas.
“Dzīve tomēr nav tik īsa, lai cilvēkiem nepietiktu laika būt laipniem un izrādīt savstarpēju cieņu…” /Emersons/
