… izmetis no gultas sadegušos griestu fragmentus, ātri izvilka mājas saimnieci no gultas un izveda viņu uz ielas. Tomēr tad abi saprata, ka viņiem priekšā vēl kas daudz trakāks…
Bezpajumtnieks atcerējās, ka mājās ir mazi bērni. Neskatoties uz ugunsgrēku un spēcīgo piedūmojumu, Smits atgriezās mājā. Viņš satvēra meitenes rokās un steidzīgi nesa ārā. Par laimi, visi izkļuva sveiki un veseli.
Sieviete šajā mājā bija dzīvojusi 40 gadus, un tagad tā bija sadegusi līdz pamatiem. Tomēr galvenais bija tas, ka visi izdzīvoja. Viņas laipnība šoreiz izrādījās izšķiroša. Maz ticams, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas būtu gatavi uzaicināt bezpajumtnieku pie sevis nakšņot un viņu barotu.
Ja ne viņš, ir grūti iedomāties, ka sieviete un bērni būtu spējuši ātri pamest degošo māju.
“Dzīve tomēr nav tik īsa, lai cilvēkiem nepietiktu laika būt laipniem…” /Emersons/
