Vienkārši biju jau nogurusi. Mammas tajā brīdī mājās nebija, un es nolēmu, ka nekas traks nebūs, ja paēdīsim bez dārzeņiem. Bet mamma atgriezās, atklāja, ka bērni palikuši bez vitamīniem, un sāka mani mācīt. Es sapūtos un kaut ko asi atbildēju. Tālāk jau paši saprotat. Tad divas dienas nerunājām. Dēļ gurķiem… Nu, bet pēc tam viss norima un aizmirsās.
Vēl bija gadījums, kad mamma aizbrauca darīšanās, un es domāju, ka viņa paliks pilsētā pa nakti. Pie manis atbrauca draudzene, bija brīvdiena, karstums, un mēs nopirkām katra pa bundžiņai. Sēžam saulītē, izbaudām, ienāk mamma… Es sajutos kā skolniece, kuru pieķēruši ar ko nelāgu.
Un mamma paskatījās gluži tāpat kā manā pusaudžu vecumā. Draudzene agrāk smējās, ka es mammas baidos tādā vecumā. Bet tad, kad viņa sāka pie mums braukt biežāk, arī pati sāka viņu mazliet baidīties. Uztraucās, ka tik nu kaut ko neizdarīs ne pēc viņas noteikumiem. Bet manai mammai arī tētis baidījās pakāpties uz kājām, un brālis, kā par viņu saka, tikai mammas… Tā ka mamma mūs visus tur stingrā pavadā.
Skābais krējums un kakao – deserta recepte, kuru gribās pagatavot uzreiz
Un jo ilgāk es tagad dzīvoju pie mammas, jo vairāk saprotu, cik ļoti es gribētu savu pašu vasarnīcu. Es bez vasarnīcas nevaru. Man tas ir īsts baudījums – vasarā dzīvot pie dabas, nevis pilsētā. Tas ir pat nepieciešamība. Nevaru iedomāties, kā bez tā. Bet tomēr gribas dzīvot pēc saviem noteikumiem un nepielāgoties nevienam. Domāju, ka tā ir ērtāk jebkuram pieaugušam cilvēkam.
Lasi vēl: Kāds vīrietis pie sevis Rīgā pieņēma sievieti ar 4 bērniem un no vecpuiša kļuva par daudzbērnu tēvu
Manā vasarnīcā būtu neliela mājiņa, pirts, koki un zāliens. Varbūt viena dobe ar zaļumiem. Un arī ne vienmēr. Nu, varbūt kāds ogu krūms. Bet noteikti es nestādītu pārāk daudz. Lai gan ir garšīgi ēst svaigus dārzeņus un ogas no dobēm, es savā vasarnīcā tomēr gribētu atpūsties, baudīt dabu, koku šalkoņu, staigāšanu basām kājām pa zāli, lasīt grāmatu uz soliņa un vērot debesis.
Ceru, ka man tomēr kādreiz būs sava māja, sava vasarnīca. Lai gan mammas māju un vasarnīcu es mīlu arī tāpēc, ka te pazīstu visus, ka man pašai šeit ir daudz draugu. Jo šo vasarnīcu saņēma vēl mani vecvecāki, kad bija jauni. Te uzauga mamma, pēc tam mēs ar brāli, bet tagad – mani bērni. Tāpēc mēs arī braucam katru vasaru uz vasarnīcu, jo te viss jau ir savs un pagaidām nevaru iedomāties citu.
Tāpēc labi, ka mums ir šāda iespēja, ka mamma mūs pie sevis laiž, lai arī pēc saviem noteikumiem. Bet ievērosim – kur gan mēs liksimies?
