Kāda sieviete no Madonas krāja naudu savai atvadīšanās dienai. Tāds bija viņas pēdējo gadu mērķis
Stāsts par cilvēku, ko iepazinu darba darīšanās kā soc. darbinieks. Uzvārdus nesaukšu, bet doma stāstam ir dziļa. Cilvēkam taču ir jābūt mērķim? Lūk, arī Nellijai bija mērķis: sakrāt pēdējai dienai. Tas ir grūti. Ja, protams, tas ir kārtīgs “pasākums”. Jo viss taču dārgs, bet pensija ir pieticīga. Vajag atlikt, daudz kur sev liegt. Vajag sekot līdzi cenām, elsot, rēķināt, izņemt naudu no kartes un paslēpt zem gultas. Jo bankām Nellija neuzticējās.
Viņa dzīvoja viena. Bērnu nebija – nesanāca, lai gan ļoti gribēja. Vīrs sen aizgājis. Bet viņš aizgāja pie citas sievietes, un tur piedzima dēls. Nellijai to pieņemt bija grūti protams, bet visu izturēja godam. Un samierinājās. Viņa vispār bija lēnprātīga un klusa. Tā viņa arī nodzīvoja savas dienas mazītiņā dzīvoklītī. Un viņai bija hobijs: krāt atvadu dienai.
Viņa īsti nedomāja par to, ka varētu nonākt pansionātā. Vai pavadīt savas skumjās dienas kādā iestādē. Vai ka sveši cilvēki piesavināsies viņas naudu, bet par atvadīšanos neparūpēsies… Viņa ticēja labajam: kārtīgiem cilvēkiem. Un bija sagatavojusi skaistas drēbes, kurās viņu vajadzētu ietērpt.
Viņa bija sakrājusi diezgan daudz. Bieza paciņa! Bet vajag vēl pievienot, cenas taču aug! Tas ir labi. Tātad jānodzīvo vēl mazliet ilgāk. Nellija aizgāja uz kapsētu, kur guļ viņas bijušais vīrs. Tur vieta ļoti laba. Pašā centrā. Saules puse. Plaša un cienīga! Nellija ar bijušo vīru satika labi arī pēc šķiršanās.
Viņš atstāja dzīvoklīti, aizgāja pie tās sievietes ar čemodānu. Lūdza piedošanu. Vēlāk apsveica svētkos, sūtīja atklātnes. Tagad guļ ļoti labā vietā. Pat skaudība uznāk. Ak, ja izdotos dabūt tādu pašu! Nellija apsēdās uz soliņa un apbrīnoja pieminekli un ziedus. Kā pasaku dārzā! Vajag vēl sakrāt – varbūt sanāks tādu pašu vietu, marmoru, apmali, sētu iegūt!
Pienāca vīrietis pusmūžā, pavisam sirms. Stāv pie pieminekļa. Lai gan vajadzētu priecāties par tik skaistu vietu! Pagājuši divdesmit gadi. Ko nu vairs? Vecenīte pajautāja: kāpēc jūs? Nevajag, lūdzu. Man gribās raut jums līdzi! Vīrietis pamanīja viņu un sacīja, ka šeit ir atdusas viņa tēvs. Un viņš tā reaģē, jo viņa dēliņu piemeklējušas lielas problēmas. Bet nav ne kur, ne kad izlikt emocijas; vajag meklēt līdzekļus, lai izdotos palīdzēt.
Viss pārdots un ieķīlāts, bet lūgt palīdzību viņš nemāk! Tāpēc atbrauca pie tēva, pie zēna vectēva. “Parunāt” un palūgt palīdzību. Jo pilnīgā nezina ko vēl var darīt. Viņš apsēdās uz soliņa blakus vecenītei un visu viņai izstāstīja. Tā mēdz notikt – cilvēks visu tur sevī. Un tad pēkšņi atklāj dvēseli svešiniekam…
Vienkāršs risinājums, lai gurķi vairs nekļūst dzelteni, neizkalst un nekļūst plankumaini
Tas bija Kārlis! Tas pats zēns, kurš piedzima jaunajā ģimenē pie neuzticīgā vīra. Pirms piecdesmit gadiem. Un viņam tagad ir dēls. Vīrietis rādīja dēla fotogrāfijas: jauks jauneklis! Mācās par skolotāju, mīl dzīvniekus, tik labsirdīgs. Skatās, smaida! Vēl nezina, kas ar viņu notiks. Tagad viņš izskatās pavisam citādi…
Nellija padomāja. Un pēc tam drosmīgi teica: “Man ir nauda. Es krāju. Es tev došu, jo es esmu tev tā kā pamāte. Ne īstā māte. Un tavi dēliņi – mani neīstie mazdēli. Tā sanāk. Bet kāda gan vecmāmiņa nedotu mazbērnam palīdzībai? ” Un viss beidzās labi. Un puisis tika uz strīpas. Un Kārlis no prieka gavilēja. Un mamma skūpstīja un apskāva vecenīti no laimes un pateicības. Un puisim ļoti iepatikās neīstā vecmāmiņa. Radinieku jau vairs nebija, bet te – atradās vecmāmiņa! Un vēl tik laba, mīļa, sirsnīga!
Lasi vēl: Ko darīt vecumdienās, lai nesabojātu atlikušo laiku – 7 gudras domas, kuras ir svarīgi neaizmirst
Un viss nokārtojās vislabākajā veidā. Nellija pārcēlās dzīvot pie neīstā mazdēla. Viņu mājokli izdevās atpirkt, Kārlis strādāja kā vien varēja, sajuta milzīgu spēku pieplūdumu. Bet savu dzīvoklīti Nellija izīrēja, tagad atkal krāj tai dienai. Atkal nodarbojas ar savu mīļāko lietu. Tikai krāt vēl būs ilgi! Un tas ir labi. Jo visi lūdz labo un lēnprātīgo vecmāmiņu būt pēc iespējas ilgāk. Visi viņu bezgalīgi mīl. Un naudu atdeva, tiklīdz varēja!
Bet Nellija par to naudu palūdza uzcelt lapeni dārzā. Tur tik patīkami dzert tēju! Bet par pārējo nopirka vecu, bet labu mašīnu, lūk tā! Viņam vēl agri krāt tai dienai– lai braukā! Bet viņai vēl ilgi jākrāj! Tātad – vēl nav laiks atvadīties, pareizi? Un neviens nevienu neizmantoja. Gluži pretēji – visi ir laimīgi un labvēlīgi cits pret citu. Tā notiek ar tiem, kuri pārcietuši lielas lietas. Un sapratuši, cik liels ir dzīves svars. Un atceras, ka zemes dzīve ir laicīga…
Var krāt “tai dienai”. Tikai ne jau naudu. Bet labus darbus, ar kuriem atveras durvis uz jaunu dzīvi. Jo tikai tas galu galā ir vajadzīgs: mīlestība un labi darbi…Šis stāsts ir tas ko vēlos nodod arī saviem mazbērniem.
