Kad personīgajā dzīvē neveicas, cilvēks nonāk nomācošā emocionālā stāvokli. Tas var būt kluss un staigns, kā vientulība, kas lēnām ievelk sevī kā purvs.
Tas var izpausties arī kā auksta vienaldzība no kāda, kas reiz bijis tuvs un dārgs. Vai arī izmisīgos mēģinājumos izrauties no attiecībām, kas jau sen vairs nesilda, bet tur tevi gluži kā slazdā.
Visi šie stāvokļi ir atšķirīgi, taču to pamatā ir viena un tā pati sajūta – it kā laime paietu garām, it kā dzīve nebūtu izvērtusies tā, kā mēs vēlētos. Liekas, ka mums nav paveicies, kaut kas nav sanācis.
Bet patiesībā laime nekad nenāk no ārpuses. Tā dzimst no tā, kā mēs skatāmies uz sevi, mīļoto cilvēku un to, ko kopā būvējam. Dažreiz pietiek ar vienu gudru domu, lai ieslēgtu iekšējo gaismu.
Zemāk esam apkopojuši piecus Dalailamas citātus, kas palīdzēs tev sakārtot domas, atgriezties pie sevis un atgūt iekšējo atbalstu. Īpaši tad, ja esi apmaldījusies savās jūtās.
Kad tevi nenovērtē
“Cilvēki tika radīti, lai viņus mīlētu, bet lietas – lai tās izmantotu. Pasaule valda sajukums, tāpēc viss ir otrādi.”
Daudzas sievietes nonāk gaidu gūstā: ja es būšu pacietīga, gādīga, iedvesmojoša, tad kādu dienu viņš, mans mīļotais vīrietis, to novērtēs un sapratīs. Bet mīlestība nav projekts ar termiņu. Tu vari dot visu no sevis, bet cilvēks tikai ņems, nevis pateiksies, izmantos, bet nenovērtēs. Būs fiziski tuvu, bet emocionāli tukšs.
Kad attiecībās pietrūkst mīlestības, tās kļūst par dzīvi kāda cita ēnā. Sieviete nav radīta, lai būtu kā resurss citu mērķiem vai kā atbalsts neatrisinātām pagātnes grūtībām. Viņas loma nav uzņemties visu emocionālo slodzi.
Viņas vieta ir būt līdzās vīrietim un justies dzīvai, priecīgai un vērtīgai. Būt līdzvērtīgai partnerei, nevis nest vienpusēju smagumu. Viss pārējais ir tikai detaļas. Ja attiecībās trūkst siltuma un cieņas, jautājums slēpjas pašā attiecību modelī un izvēlē tajās turpināt palikt.
Kad skumjas un bēdas pārņem savā varā
“Mēs bieži vien vairojam savas bēdas un nepatīkamas sajūtas, esot pārāk jūtīgi pret sīkumiem un uztverot visu pārāk personīgi. Patiesībā cilvēks pats izvēlas, vai iegrimt skumjās vai ne, izvēloties savu reakciju uz situāciju.”
Kad bēdas kļūst par dzīves fonu, tas ir nogurdinoši. Šķiet, ka vairs nav spēka vai jēgas. Bet, ja godīgi ieskatās sevī, kļūst skaidrs: bieži vien nepatīkamās sajūtas nenāk no ārpuses. Mēs paši pie tām turamies un tās “barojam”. Mēs grimstam negatīvās emocijās, domās atgriežamies pie vārdiem un darbiem, meklējam, kas varēja būt citādi.
Kad pierod dzīvot skumjās, tās var kļūt par ikdienu. Tomēr ir iespējams sajust tās un tomēr saglabāt sevi. Ar draudzīgu attieksmi pret sevi var ieraudzīt arī gaišāko pusi — izvēlēties dzīvi, nevis bēdu smagumu.
Kad šķiet, ka viss ir veltīgi
“Katru rītu, pamostoties, sāc ar domu: “Man šodien paveicās – es pamodos. Esmu dzīva, dzīve man ir dārga, es to negrasos izniekot.””
Dzīvot toksiskās attiecībās vai gaidīt uzmanību no nepieejama cilvēka ir dzīves bezjēdzīga izšķiešana. Neviens šīs dienas tev neatdos. Un tu esi pelnījusi ko labāku par nepārtrauktu telefona pārbaudīšanu, gaidot ziņu no mīļotā cilvēka.
Katrs rīts ir jauna iespēja. Iespēja pārtraukt dzīvot pēc inerces, atlaist pagātni un pajautāt sev: “Bet ko vēlos tieši es?” Nevis viņš, ne kāds cits, bet tu pati. Kas man sniedz prieka, piepildījuma un jēgas sajūtu?
Nevienu dienu nevajadzētu pavadīt, cerot, ka otrs cilvēks mainīsies. Jo mūsu spēks nav cilvēku mainīšanā, bet gan izvēlē, kā un ar ko dzīvot.
Kad pārņem raizes zaudēt
“Kad zaudē, tu nezaudē iegūto pieredzi.”
Zaudējums tikai šķiet kā neveiksme. It īpaši, ja attiecībās ieguldīts daudz uzticības, laika un jūtu. Šķiet, ka viss ir bijis veltīgi. Taču patiesībā jebkurš notikums tavā dzīvē nav veltīgs. Tas padara tevi stiprāku, gudrāku un vērīgāku pret sevi.
Dažreiz mēs turamies nevis pie paša cilvēka, bet pie sapņa par viņu, pie tēla, ko esam radījušas savās galvās. Un jo vairāk ilūziju, jo grūtāka ir šķiršanās. Taču, atvadoties no vecās bildes, mēs atbrīvojam vietu jaunai.
Kad nesanāk kļūt par “īsto” sievieti
“Atceries, ka tas, ko vēlies, ne vienmēr ir tas, kas tev patiesībā vajadzīgs. Neiegūt to, ko vēlies, dažreiz ir veiksme.”
Mēs pārāk bieži tiecamies būt “ideālas”: vīrietim, ģimenei, sabiedrībai. Mēs vēlamies iederēties, izpatikt, atstāt lielisku iespaidu. Bet patiesībā mēs vienkārši negribam kļūt nevajadzīgas vai atraidītas.
Taču mīlestība nav darījums vai sacensība. Tā ir divu nobriedušu cilvēku satikšanās. Tā nav nevainojama, bet īsta. Vīrieši iemīlas dažādās lietās, bet viņi ilgi nepaliek skaistuma vai smaržu aromāta dēļ. Viņi paliek tur, kur ir mierīgi un silti. Pie sievietes, kuras dvēselē valda miers, nevis juceklis. Kura patiesi mīl ne tikai sevi, bet arī savu partneri.
“Cilvēks ar pacietību un iekšēju iecietību pa dzīvi soļo mierīgāk un līdzsvarotāk. Šāds cilvēks ir laimīgs, emocionāli stabils, viņam ir labāka pašsajūta un viņš ir mazāk uzņēmīgs pret dažādām kaitēm.”
Ja pašlaik ir skumji vai bēdīgi, tās nav beigas. Tas ir tikai viens posms. Tas pāries. Bet svarīgi ir tas, ko tu no tā paņemsi: rūgtumu vai izpratni, ka vari dzīvot vieglāk, godīgāk un mierīgāk.
Bet ko jūs, dārgie lasītāji, domājat par rakstā paustajām atziņām? Pastāstiet, lūdzu, savu viedokli komentāros, atzīmējiet rakstu ar emocijzīmi un dalieties ar to sociālajos tīklos!
