Katrā pagalmā noteikti atradās tā pati tante, kura uzskatīja par savu pienākumu “izglītot” jaunas meitenes par to, kāda ir vīriešu pasaule. Parasti tā bija sieviete ar sarežģītu raksturu, mūžīgo ieveidojumu, spilgtu lūpu krāsu un pamatīgu “dzīves gudrības” bagāžu.
Viņa teica to ar tādu svarīgumu, it kā būtu praviete:
— Vīriešiem no mums vajag tikai vienu!
Skatoties no malas, tas atgādināja kādu senu gudrību, kas tiek nodota tālāk gluži kā ģimenes recepte gurķu sālīšanai. Taču aiz šiem skaļajiem vārdiem bija redzams gan bailīgums, gan pamācītājas tonis. Vīrieši viņas stāstā vienmēr dalījās divās daļās: vieni “pavada laiku” ar noteiktām sievietēm, bet citi prec klusas, tīras un saimnieciskas.
Un tomēr — pat bērna acīm varēja redzēt: šajās “pieaugušo formulās” kaut kas neštimmē. Pasaule bija plašāka un sarežģītāka, nekā varētu iespiest tik vienkāršos rāmjos.
Kad dzīve pārspēj teoriju
Reālā dzīve ātri parādīja, cik trausli ir šādi priekšstati. Ne vienmēr apprecējās tās, kuras gadiem gaidīja savu princi un dzīvoja “pareizi”. Paradoksāli, bet visbiežāk tieši visapzinīgākās un piesardzīgākās sievietes palika vienas.
Toties tās, kas smējās skaļi, drosmīgi vilka īsos svārkus un īpaši neuztraucās par svešu nosodošu skatienu, vienmēr baudīja vīriešu uzmanību. Lai kāda bija vide, blakus viņām allaž atradās kavalieri. Pat ja kaimiņi čukstēja aiz muguras, tas netraucēja vīriešiem vēlēties būt līdzās.
Nav nejaušība, ka Bernards Šovs ir teicis: “Dzīve — tā nav tas, kas ar mums notiek, bet gan tas, kā mēs uz to reaģējam.” Tieši drosmīga un patiesa reakcija uz dzīvi padara sievieti patiesi pievilcīgu.
Vārdi un darbi
Paradokss ir acīmredzams: vīrieši bieži vien skaļi slavē kluso un pieticīgo sievietes tēlu, bet pavisam citādi izvēlas ikdienā. Precībām viņi biežāk pievelkas pie spilgtām, kaislīgām un neparedzamām personībām — pie tām, kuras, pēc pašu vārdiem, it kā “vajadzētu apiet ar līkumu”.
Te ir sava ironija: tas pats cilvēks, kurš agrāk apgalvoja, ka “nekad nebūtu kopā ar šādu sievieti”, beigās pats stāv ar viņu pie altāra. Tas tikai apliecina — iekšējā brīvība, spēks un drosme dzīvot bez bailēm izrādās daudz nozīmīgāki par sabiedrības priekšstatiem.
Vecie mīti un “vientulības kontrolsaraksti”
Mūsdienās internetā viegli atrast ierakstus, piemēram:
— “10 pazīmes, ar kurām sievieti neprec.”
Un tur atkal tas pats: nepatīk tīrīt, nemāk gatavot, pārāk runīga, iedzer, pārāk brīva uzvedībā. It kā fragments no veca padomju laikraksta, kur sievietei bija atvēlēta pavarda sargātājas loma.
Dzīves pieredze nepielūdzami izkliedē senos mītus. Cik daudz spēcīgu un veiksmīgu vīriešu patiesībā izvēlas sievas starp tām, kuras ir skaļas, drosmīgas, ar raksturu — ļoti tālu no priekšstata par “ideālu mājas sargātāju”.
Dostojevskis reiz rakstīja: “Sieviete spēj izturēt visu, tikai ne vienaldzību.” Un šīs sievietes nekad nav vienaldzīgas — tieši tāpēc viņas pievelk.
Pievilcība ārpus stereotipiem
Ir dažas iezīmes, kas īpaši piesaista:
— Dzīvesprieks un emocionalitāte. Viņas necenšas būt “pareizās”, bet vienkārši ļaujas savām sajūtām.
— Spēcīga klātbūtnes enerģija. To var sajust visā — viņu gaitā, vārdos, dzīves ritmā. Blakus viņām vīrieši jūtas iedvesmoti.
— Pašvērtība. Viņas necenšas atbilst svešiem ideāliem, bet dzīvo saskaņā ar sevi.
— Spontanitāte. Ar viņām vienmēr ir notikumi, sarunas, idejas — un nekad nav rutīnas.
Šajā pievilcībā noteicošais nav ne vecums, ne āriene, ne statusa rāmji.
Realitāte, kuru negrib atzīt
Var runāt bezgalīgi par to, ka vīrieši meklē “mieru” un “ērtības”. Taču dzīvē viņi paliek ar tām, kas izstaro dzīvi un enerģiju.
Kā reiz teica Oskars Vailds: “Dzīvot ir reta lieta pasaulē. Lielākā daļa cilvēku vienkārši eksistē.”
Sievietes, kas prot dzīvot patiesi, vienmēr būs pieprasītas.
Ne jau tāpēc, ka viņas gatavo nevainojamu putru vai iznes atkritumus pēc grafika. Bet tāpēc, ka viņu klātbūtnē vīrieši jūt — tur nebūs ne tukšuma, ne vienaldzības.
