— Ko tu tādu runā… — viņš sāka runāt saraustīti. — Tu taču esi jauna, skaista. Tev visa dzīve vēl priekšā, dzirdi? Var visu sākt no baltas lapas, pārrakstīt pa tīro!
Viņu tajā brīdī vadīja ne tikai žēlas pret šo salauzto sievieti, bet arī uzliesmojusi, nepārvarama pievilcība, kuru viņš vairs nevarēja noslēpt. Pēkšņi telpa starp viņiem sarāvās līdz viena punkta izmēram. Sirdspuksti pārmāca vēja šalkoņu koku galotnēs, laiks apstājās, pārstājot eksistēt. Jānis, it kā murgā, maigi pasauca viņu vārdā un piekļāvās viņas lūpām. Inese viņu neatstūma, viņa atbildēja, bet jau pēc minūtes. Viņa atvirzījās, aizsedzot seju ar rokām — kontrasts starp vēlamo un iekšējo par padarīto bija nepanesams.
— Dievs, ko mēs esam izdarījuši? — viņa čukstēja un šajā jautājumā skanēja īstas šausmas, nevis koķetērija.
Bet Jānim ceļa atpakaļ vairs nebija. Viņa kritiena iemesls slēpās nevis šajā brīdī, bet tajos ilgos mēnešos, kad Signe metodiski, dienu no dienas, iedzina viņā domas par viņa neuzticību. Ikdienas nopratināšanas, slēptu nozīmju meklēšana katrā vārdā, smacējošās, lipīgās sievas aizdomas bija viņu iedzinušas strupceļā. Viņš mēģināja attaisnoties, atvairījās ar loģiku, zvērēja, bet katru reizi atsitās pret viņas mēmo sienu. Viņas nepamatotās aizdomas burtiski pagrūda Jāni uz to, no kā viņa baidījās visvairāk pasaulē.
Viņam iekšā it kā pārdega drošinātājs. Viņš bija ļoti noguris dzīvot mūžīgā savas mājas aukstumā, neuzticības atmosfērā, un tiecās pie Ineses, jo viņai blakus sajuta siltumu un sirsnību, kādu nebija redzējis gadiem. Gaidītā smaguma vietā dvēselē nolaidās neticams vieglums, it kā viņš būtu nometis no pleciem milzīgu akmeni. Viss nākamais viņu slepeno attiecību mēnesis kļuva par spilgtu plankumu viņa pelēkajā dzīvē.
Viņš negribot salīdzināja. Laulība ar Signi nekad nebija bijusi viņa apzināta izvēle — tas bija radu spiediens, bailes no cilvēku viedokļa, ieradums. Viņš apprecējās, “jo tā vajag”, un dzīvoja pēc inerces kā uzvelkams mehānisms. Ar Inesi viss bija citādi — tā bija īsta, par kādu raksta romānos, jūtas, kuras viņš necerēja piedzīvot.
— Tu esi mana vienīgā, — viņš čukstēja, skatoties viņai acīs, un katrs vārds bija patiesība. — Es visu dzīvi tevi gaidīju, pats to nezinot. Bez tevis es esmu tikai tukšs apvalks. Es tev pakaļ kaut uz pasaules malu iešu, tikai pasauc.
Bet Inese, nogurusi no dubultās spēles, kauna pret Signi un situācijas smaguma, nolēma pārtraukt šo apburto loku.
— Es aizbraucu, Jāni, — viņa teica pēc mēneša attiecībām, cerot pārraut mezglu, kuru viņi nevarēja atraisīt.
— Bēdz, kur gribi! — Jānis iesaucās viņai pakaļ, zaudējot kontroli. — Es tevi vienalga atradīšu, jo es bez tevis nevarēšu.
Viņa viņu sadzirdēja pirmā. Tajā pašā vakarā, atgriežoties mājās pēc smagas sarunas, Jāņa aizgāja uz visiem laikiem. Strauji, bez brīdinājuma. Kad Inesei paziņoja briesmīgo ziņu, pasaule viņai pārstāja eksistēt.
Atvadu dienā viņa gāja pie viņa mājas kā biezā, staignā miglā, pilnīgi nejūtot kājas. Galvā sitās tikai viena doma — ieraudzīt viņu pēdējo reizi, pieskarties rokai, pārliecināties, ka tā nav briesmīga kļūda. Pagalmā jau drūzmējās cilvēki, bija dzirdamas runas, bet Inese nevienu nepamanīja. Viņa uzkāpa uz pirmā pakāpiena, grasoties ieiet iekšā, tur, kur gulēja viņš. Bet tajā brīdī smagās ārdurvis strauji atvērās.
Uz sliekšņa parādījās Signe.
Viņa nebija bēdu sagrauta atraitne, kas meklē mierinājumu. Viņa stāvēja stingri, atspiedusies ar roku pret durvju stenderi, pilnībā aizšķērsojot ieeju. Viņas acīs Inese ieraudzīja nevis kopīgas sēras, bet ko koncentrētu, melnu. Signe skatījās uz sāncensi no augšas, no lieveņa augstuma.
— Es nekad tev nepiedošu. Tu viņu novedi, tu.
Inese atkāpās. Šie vārdi skanēja kā tiešā mērķī. Ceļš uz māju bija slēgts. Kapsētā viņa stāvēja nostāk, ietinusies melnā lietusmētelī, cenšoties kļūt neredzama, jūtoties kā sliktā, kas nočiepusi svešu likteni. Bet, kad cilvēki sāka izklīst, Signe pati pienāca pie viņas.
— Es ieliku tavu foto viņam kabatā. — skaļi, lai dzirdētu visi palikušie, noteica Signe. — Tieši žaketes kabatā. Lai ņem līdzi! Viņš taču bez tevis nevarēja, lūk, lai arī tur ir ar tevi kopā.
Inese sajuta, kā aukstums pārskrien pār muguru. Vārdi atbalsojās galvā.
— Kāpēc… kāpēc tu..? — viņa tikko dzirdami pajautāja.
— Tāpēc, ka es tu to esi pelnījusi, — Signe izpūta un aizgāja, lepni paceltu galvu, atstājot pēdējo vārdu sev.
Pēc dažām dienām Inese, jau būdama kā sava ēna, nodeva darbus jaunajam speciālistam. Dokumenti par pārcelšanu bija parakstīti, nedaudzās mantas savāktas. Viņa nolēma pēdējo reizi apmeklēt Jāņa atdusas vietu — tas bija viņas atvadu rituāls, pirms pazust no šejienes uz visiem laikiem. Viņa izvēlējās pirms ausmas stundu speciāli, lai nesatiktu ciema iedzīvotājus un izvairītos no šķībiem skatieniem. Ciems vēl gulēja, zilganas dūmakas ieskauts, mēness deva bālu, rēgainu gaismu, ielas bija tukšas. Inese gāja, steidzoties, lai paspētu uz rīta autobusu.
Ceļš veda garām Signes mājai. Inese palēnināja soli — kājas pašas piebremzēja pēc atmiņas. Un tajā brīdī viņa pamanīja kaut ko nelāgu: no pavērtā vēdlodziņa stiepās tieva, tikko manāma dūmu strūkliņa. Iekšā kaut kas iedrinkstējās. Nedomājot ne sekundi, viņa metās uz lieveņa un sāka dauzīt pie durvīm.
— Signe! Signe! — viņa sauca aizlūstošā balsī, mēģinot piecelt guļošās ielas klusumu.
Neviens neatbildēja. Klusums bija viņas atbilde. Inese metās pie kaimiņu vārtiņiem, pēc tam pie nākamajiem, mēģinot uzmodināt cilvēkus, bet ciems gulēja ciešā miegā. Laika nebija. Atgriežoties pie mājas, viņa redzēja, ka logus jau bija aizvilcis blīvs, melns plīvurs. Viņa paņēma smagu akmeni, ar trešo reizi izsita stiklu un, nedomājot par sevi, ienira melnajā logā.
Iekšā sakarsušais gaiss tūlīt pat lika manīt. Nekas nebija redzams — tikai liesmu sārtie atspulgi, kas jau rija sienas gaitenī. Viņa nolaidās uz četrām, kur dūmu bija nedaudz mazāk, un rāpoja dziļumā, orientējoties gandrīz akli, pēc taustes atpazīstot zināmos priekšmetus.
— Kur jūs esat? — viņa sauca, taustoties ar rokām pa stūriem.
Kad pagātne liek par sevi manīt visspēcīgāk
No tālākās istabas atskanēja vājš pīkstiens. Inese rāvās turp, atrada. Viņi bija saspiedušies čupiņā uz grīdas. Viņa satvēra vecāko, mēģināja pacelt jaunāko, lai vilktu viņus uz izeju, kad pēkšņi aizmugurē atskanēja dārdiens. Degoša griestu sija nogruva gaitenī, aizšķērsojot ceļu atpakaļ. Izeja, pa kuru viņa bija ienākusi, bija nogriezta. Atlika tikai viens ceļš — logs šajā istabā. Viņa satvēra krēsliņu un ar visu atlikušo spēku svieda to stiklā. Tas saplīsa ar šķindoņu.
Viņa pacēla jaunāko, izcēla to. Tad atgriezās pēc vecākā. Viņa pati līda uz palodzes. Inese pārkāpa pāri palodzei un kā maiss nokrita uz mitrās zemes blakus. Ārā jau bija dzirdamas balsis, soļi — pieskrēja vīri ar spaiņiem, sākās kņada. Kāds pieskrēja pie viņiem, pacēla viņus. Inese, guļot uz zemes un skatoties dūmos ietītajās debesīs, paspēja ieraudzīt, kā abi zēni sakustējās. Tātad paspēja. Šī doma bija pēdējā.
Viņa atmodās sterilajā klusumā. Pirmais, ko viņa ieraudzīja, atverot acis, bija Signes seja. Tā bija atnākusi pateikties, bet viņas skatiens joprojām kvēloja ar aukstu uguni. Tajā bija mātes pateicība, bet sievas naids nekur nebija pazudis.
— Es neaizmirsīšu, ko tu izdarīji viņu dēļ, — sausi noteica Signe. — Es esmu tev parādā. Bet aizvainojumu pret vīru es neaizmirsīšu arī. Mēs aizbraucam pie mātes uz citu rajonu: māja līdz pamatiem…
Viņas tonis bija lietišķs, sauss, it kā viņa atskaitītos par paveikto darbu.
— Bet zini… — pēkšņi mainījās Signes seja, un viņas balsī ieskanējās niknas notis. — Man pat nav žēl sienu. Tā bija viņa ligzda, nevis mana. Bet viens mani priecē. Nodega arī tavs skaistums.
Viņa to izrunāja ar baudu. Signe ar neslēptu prieku paskatījās uz sāncenses seju.
— Tagad ir bail skatīties, — viņa piebeidza, noliecoties zemāk. — Neviens uz tevi vairs nekārosies. Kad es ieliku tavu foto, es gribēju, lai tu… Bet tā ir pat labāk.
Inese klusēja, skatoties baltajos griestos. Viņai nebija spēka atbildēt, un arī nebija jēgas. Signe aizgāja, skaļi. Tikai tad kad Signe aizgāja viņā varēja atslābt.
— Nu ko jūs, mīļā, nu ko jūs, — viņa sāka ucināties, piekārtojot. — Jums nedrīkst. Tagad nemaz nedrīkst. Spēki jākrāj, par mazuli jādomā.
Vārds “mazulis” palātas klusumā izskanēja kā pērkons no skaidrām debesīm. Inese nodrebēja un, pārvarot, mēģināja piecelties spilvenos.
— Par kādu mazuli? — viņa pajautāja, ar īstu neticību balsī.
— Tad jūs esat stāvoklī, dārgā! — pasmaidīja viņa. — Laiks ir mazs, bet jau pukst. Un nepārdzīvojiet jūs tā: tie jums nav dziļi, viss būs kārtībā. Paliks tikai mazliet uz pieres, zem matu cirtas pat redzēt nevarēs. Bet par jūsu varoņdarbu jūs ir izvirzījuši apbalvojumam un Rīgas privātpraksē strādāt sauc. Gaida jūs tur.
Ziņas gāzās pār Inesi, pārvēršot viņas dzīvi. Iekšienē notika tektonisks lūzums: tagad viņa saprata, kura dēļ viņai jādzīvo. Tā paša, par kuru viņa bija sapņojusi. Pēc gadiem lauku kapsētā bieži redzēja jaunu, skaistu sievieti ar zēnu. Viņš bija precīza Jāņa kopija — tas pats acu griezums, tas pats smaids. Vietējie iedzīvotāji, ejot garām, tikai nopūtās, atzīstot, cik dīvaini un kaprīzi dzīve jauc savas kārtis. Runas gāja no mutes mutē, kā leģenda.
Var nodzīvot plecu pie pleca gadu desmitus, dalīt sadzīvi un māju, bet palikt bezgalīgi svešiem cilvēkiem. Bet var vienā īsā mēnesī iemantot tāda spēka mīlestību, kas pārdzīvos pašu augstāko.
