Gadu no gada 31. augusts un 1. septembris manā ģimenē nepaiet tā, kā lielākajā daļā Latvijas mājsaimniecību
Kamēr manas draudzenes, šīs pieredzējušās un apbrīnojami atbildīgās mammas, ar tvaika gludekli cīnās ap sniegbaltām apkaklītēm, tin matos ruļļus un pašaizliedzīgi izstāv kilometrīgas rindas pie vietējiem ziedu tirdziņiem, mana ģimene ir iegrimusi savā parastajā, mierīgajā ritmā. Un tas viss tikai tāpēc, ka modernajā vecāku hierarhijā esmu nelabojama “divnieku karaliene” ar nopietnu stāžu. Un, ticiet man, es par to nejūtu ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu.
Zinību diena mūsu mājās
Mūsu 1. septembra rīts parasti atgādina lēnu filmu, nevis trauksmainu sacensību ar laiku:
— Mammu, vai man ir kaut viens tīrs balts t-krekls bez tiem kečupa traipiem?
— Ja ir, tad meklē skapī, mīļais.
— Skaidrs, tātad nav. Iešu savā vecajā melnajā hūdijā.
— Lieliska izvēle, melnā krāsa vienmēr ir eleganta.
— Mammu, bet brokastis vispār būs, vai mēs šodien gavējam par godu skolai?
— Piens ir ledusskapī, auzu pārslas vai bumbiņas — skapītī. Pašapkalpošanās, dārgie.
— Neviena pildspalva mājās neraksta! Pat tās, kas izskatās jaunas. Kam ir rezerves?
— Tētim darba somā ir viena, bet brīdinu — tā raksta koši zaļā krāsā.
— Ai, labi, derēs arī zaļa, vismaz būšu oriģināls. Nu, mēs ejam, mammu.
— Lai veicas, mani mīļie, neaizmirstiet pasmaidīt fotogrāfijās! — es nosaku un metodiski turpinu slīpēt savas jaunās grāmatas nodaļu, malkojot jau otro karsto kafiju.
“Reku, gada māte,” jūs domāsiet, sašutumā ieplešot acis. Patiešām? Pat pāris zilu pildspalvu nevarēja sagādāt? Pat vienu kārtīgu bizi meitai neiepina? Un kā tad tā — skapī nav tīra krekla tieši svētku dienā? Kas tā par nolaidību un vieglprātību pret valsts nozīmīgu izglītības procesa sākumu? Ļaujiet man ieviest nelielu skaidrību un izstāstīt savu stāstu no paša sākuma. Varbūt tad jūs sapratīsiet, kāpēc manā ģimenē Zinību diena nav sēru diena vai sabrukuma priekšvakars.
Gatavošanās “soda izciešanai”
Gandrīz desmit gadus es biju vienīgais bērns ģimenē. Kad beidzot piedzima brālis, es vēl joprojām ilgi biju vienīgā, kurai katru gadu bija jāmēro ceļš uz skolu. Visas vasaras es pavadīju dziļos laukos pie omes un opja — tur, kur gaiss smaržo pēc pļautas zāles un Gaujas ūdens. Es no visas sirds sapņoju, lai šis brīvlaiks nekad, nekad nebeigtos. Taču mana ģimene katru augustu darīja visu, lai šo manu sapni izbojātu jau saknē. Ap desmito augustu mamma sāka bažīgi pētīt virtuves kalendāru un ar nopūtu teica:
— Viss, pietiek dzīvot pa mežiem. Laiks posties uz pilsētu!
Es dīcu, ilgi īdēju un katru gadu izlūdzos sev vēl vienu, pēdējo nedēļiņu brīvībā.
Tad pieslēdzās tētis:
— Meitēn, tu taču pa vasaru esi pilnīgi visu izvēdinājusi no galvas. Pat reizrēķinu laikam vairs neatceries. Velc ārā tās grāmatas, laiks sākt atkārtot, citādi pirmajā dienā sēdēsi kā no mēness nokritusi.
Pievienojās arī ome ar savu rūpju porciju:
— Ak kungs, burtnīcas taču vēl nav iepirktas! Grāmatas nav ietītas vākos! Un skolas forma? Jāmēra tūlīt pat, viņa taču pa šo vasaru ir izstiepusies kā Gulivers, bikses būs līdz ceļiem!
Reizēm pat opis, kurš parasti klusēja, nāca klajā ar savu solo partiju:
— Mugursoma jāsakārto laicīgi, bizes jāiemācās pīt ciešāk. Jāsāk trenēties jau tagad, lai līdz tam svinīgajam pasākumam viss būtu ideāli!
Rezultātā, par spīti visai manai pretestībai, tieši desmit dienas pirms 1. septembra mani burtiski konvoja pavadībā atveda uz karsto un putekļaino Rīgu.
Uzdevums ar trīs zvaigznītēm
Kā briesmīgu murgu es atceros tos augusta beigu veikalus. Tie mudžēja no apjukušiem, svīstošiem pirmklasniekiem un pārlieku enerģiskām mammām, kuras grūstījās pie plauktiem, strīdējās par pareizo burtnīcu līniju skaitu un ar kniepadatām dūra man rokās, mēģinot pielāgot žaketes manšetes. Kancelejas preču nodaļās valdīja īstena elle zemes virsū. Mamma un ome ar ļoti nopietnām sejām vērā vaļā bezgalīgus sarakstus. Viņas pārbaudīja katra zīmuļa cietību uz mazām lapiņām, stundām skaitīja burtnīcas — rūtiņās, līnijās, ar maliņām un bez tām… Bet vakarā, kad es jau biju nogurusi, viņas izlika visus šos “dārgumus” manā priekšā un staroja:
— Re, kāda mums priekšzīmīga skolniece! Nu, vai nav skaistums?
Es sapņoju par pēdējo braucienu ar riteni pie draugiem, bet nē — sākās lielā pielaikošana. Mani uzstādīja uz krēsla kā manekenu, ietērpa stīvajā formā un lika grozīties spoguļa priekšā, kamēr pieaugušie sprieda par ielocēm. Tad sekoja mazgāšana, cietināšana un nebeidzama gludināšana. Vispārējā kulmināciju sasniedza 31. augustā.
Mamma rāja mani par katru sīkumu — par to, ka penālis nav sakārtots pēc krāsām vai grāmatas vāks ir nedaudz šķībs. Tēti sūtīja pēc ziediem, un viņš vienmēr atgriezās piekrāpts — pēc mammas domām, viņš pamanījās nopirkt pašu noplukušāko pušķi visā pilsētā. Galvenais tajā visā bija neizplūst emociju jūrā, jo tas sabojātu “svētku sajūtu”.
Pirmā septembra rītu mēs visi sagaidījām kā pēc smaga darba — ar izmisumu un gatavību pārplīst pie mazākā sīkuma. Man pusstundu pina sāpīgas bizes, pūta uz svārkiem antistatiķi, iespieda rokās tos nelaimīgos ziedus un ar pēdējiem spēkiem iegrūda pa skolas durvīm. Bet jau pēc stundas mans dārgais pušķis pazuda kopējā astru un gladiolu “kapsētā”, bizes bija izpūrušas, un uz jaunajiem grāmatu vākiem gozējās lipīgi pirkstu nospiedumi. Es nebiju nekārtīgs bērns, bet visa šī mākslīgā gatavošanās mani tik ļoti smacēja, ka gribējās pēc iespējas ātrāk nosviest šo “perfektās teicamnieces” masku.
Kontroluzdevums: lūzuma punkts.
Viss mainījās sestajā klasē.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
