Mans brālītis bija tikko piedzimis, viņš daudz prasīja uzmanības un visa ģimene bija tik ļoti pārņemta ar viņa eksistenci, ka par mani vienkārši aizmirsa. Nekad neaizmirsīšu to 31. augustu, kad attapos pilnīgā mierā savas istabas vidū. Neviens neskrēja, neviens nelika mērīt svārkus. Es pati klusi ielūkojos skapī, atradu glītu blūzi. Pārbaudīju pildspalvas. Noasināju vienu zīmuli. Ieliku mugursomā divas burtnīcas.
Tā bija tīrākā svētlaime! Izrādās, pasaule nesabrūk, ja 1. septembri neorganizē kā valsts apvērsumu. Vai tiešām es varu iet uz skolu kā normāls cilvēks — bez trača, bez bantes, kas spiež pakausi, un bez bailēm kaut ko saburzīt?
Tieši tad es sapratu, ka savā būtībā esmu “divnieku karaliene”. Es nevaru ciest šo kolektīvo murgu un izrādīšanos vai pat vecāku sacensības. Man ir milzīga nepatika pret krizantēmām un balto zeķubikšu kultu. Pirmā septembra rītā mamma pēkšņi atcerējās par mani un ieskrēja istabā, bet es jau biju gatava iet. Ar parastu asti un bez jebkādām cakām. Mamma tikai noskatījās man pakaļ un vīlies nomurmināja:
— Re, kāda mums skolniece… “Skaistums”, ko tur teikt…
Kļūdu labojums un jauna tradīcija
Kad mans vecākais dēls Jānis sāka skolas gaitas, es nolēmu — šis murgs neatkārtosies. Es viņam par skolu atgādināju tikai 30. augustā. Viņš tajā brīdī tieši iznāca no Gaujas ūdens, noskurinājās kā suns un vienkārši noteica:
— Nu ko, esmu gatavs. Izklausās pēc piedzīvojuma.
Mēs atbraucām uz pilsētu tikai 31. augustā. Pušķi pasūtījām ar kurjeru. Skolas formai izvēlējāmies mīļāko polo kreklu un tīrus džinsus — un ziniet, pasaule neapstājās. Jāņa somā blakus burtnīcai gulēja viņa mīļākie akmeņi un uzlīmju kolekcija. Pēc diviem gadiem sūtījām meitu Līgu. Viņa izvēlējās rozā svārkus, kurus pati sauca par “mākoni”, un ziedu vietā skolotājai aiznesa zemenes šokolādē. Skolotāja bija sajūsmā, jo tas bija vienīgais “pušķis”, ko viņa varēja apēst pie tējas pēc garās darba dienas.
Runājot par tiem ziediem — nav svarīgi, vai jūs esat perfekto vecāku klubiņā vai manā nometnē. Mūsdienās viss ir piecu minūšu jautājums telefonā. Pasūti, saņem un baudi laiku ar bērnu, nevis stāvi rindā uz sakarsuša asfalta. Pat ar atlaidēm tagad var tikt cauri sveiki un veseli, ja vien nepadara to par visas dzimtas murgu. Abi mani bērni mācās labi. Viņi ir radoši un patstāvīgi. Vienu gadu mēs pat atļāvāmies “nošpikot” un 1. septembrī palikt laivās uz upes, jo tieši tajās dienās bija pati skaistākā atvasara. Mēs atgriezāmies 3. septembrī — laimīgi, brūni un atpūtušies.
Galu galā, es taču pati pēc atvaļinājuma nevelku balles kleitu un netaisu frizūru pie meistara, lai aizietu uz biroju? Tad kāpēc mēs to pieprasām no bērniem? Lūk, šādu, iespējams, provokatīvu pieeju piedāvā mūsu lasītāja Sintija no Valmieras. Ko jūs domājat? Vai tas ir veselais saprāts vai totāla bezatbildība? Vai mēs atņemam bērniem svētkus vai tomēr dāvinām viņiem brīvību būt viņiem pašiem?
Dalieties savās pārdomās komentāros!
