Sējām sīpolus kārtīgi, glīti, saprātīgi. Bet tad, bam! – jūlija vidus, un sākas: kāds spalva nolaidusies, kāds kāts kļūst melns, pašā galviņā puve, lai gan no ārpuses šķiet vesela.
Pazīstams stāsts? Ak, cik reižu esmu dzirdējusi.
Un it kā viss tiek darīts pareizi. Vietiņa saulaina, augsne pabarota, rindas nav pārblīvētas, arī fitosporīns aplaistīts… Bet sīpoli turpina pūt un pūt. Bet manējie stāv! Pat lietainākajā jūlijā tie ir zaļi, spēcīgi, sulīgi. Un ne pirmo gadu pēc kārtas.
Kāpēc tā? Šeit sākas pats interesantākais…
Vecmāmiņa vienmēr kaut ko darīja ar sīpoliem, bet mēs tikai smējāmies.
Tagad jau šķiet smieklīgi, protams. Bet toreiz mēs smējāmies par viņu, domājot, ka vecmāmiņa sajukusi prātā.
Iedomājieties: viņa nāk pa dobi ar vītolu slotu, otrā rokā soma ar baltu pulveri, un trešo reizi dienā pārbauda „sīpolu elpu”. Tiešām.
— Kad sīpols gatavojas pūt, — viņa teica, — vispirms elpo citādi.
Bet bija laiks, kad viņi sauca mammu…kas mainījies un kādēļ tu kļūsti lieks
Un mēs domājām: nu vecā, nu trako, reizēm gadās. Bet izrādījās, ka viņa nemaz netrakoja. Viņa glāba ražu. Un pats galvenais — bija tikai viena ieraduma. Mazs ieradums, bet ar milzīgu efektu.
Es to pats pārbaudīju pēc daudziem gadiem. Un tagad par neko pasaulē no tā neatteiktos. Gribat uzzināt, kas tas par ieradumu? Pacietību, draugi. Tagad visu pastāstīšu.
Līst lietus, bet sīpoli stāv
Laika apstākļi tagad, kā zināt, ir kā loterijā — vai nu sausums, vai nedēļu līst bez pārtraukuma. Bet sīpoliem tomēr jāaug, jābriest un jābarojas. Kad mitrs un silts — puve neguļ. Īpaši balta un pelēka. Vispirms mīkstina lapu galiņus, tad sīpols pilnībā pūst…
Bet ne manā dobē. Zināt kāpēc? Jo mana vecmāmiņa darīja vienu vienkāršu lietu.
Ne mēslojums, ne ķīmija. Pat ne apstrāde. Tieši ieradums. Atkārtota darbība. Rituāls, ja vēlaties.
Un šis rituāls glāba viņu (un tagad arī mani) no visām bēdām.
Visa gudrība ir pelnos un laikā
Tagad turieties! Noslēpums ir vienkāršs kā karote. Reizi nedēļā, agri no rīta pēc lietus, vecmāmiņa gāja starp dobēm ar sīpolu pelniem. Nesajauciet ar koka pelniem! Tie pelni, kas paliek pēc sīpolu mizas dedzināšanas.
Vecmāmiņa tos visu vasaru krāja. Ietin avīzē, nolika skapītī. Viņa uzmanīgi klīda pa mitru zemi (tieši mitru — tas ir svarīgi!) un apsmidzināja katru rindu, mazliet, it kā pārkaisītu kūku ar cukuru.
Kāpēc? Vai esat kādreiz smaržojis sīpolu pelnus? Ak, kāda smarža! Tas ir antiseptisks, fungicīds un baktericīds vienā pudelē. Un vēl pilns ar kāliju un fosforu. Bet galvenais — tas “apmāna” puvi. Neļauj tai pieķerties.
Kā to vienkāršāk izskaidrot? Sīpols, kad ir mitrs, smaržo vājināti. Bet sēne — ļoti laba smaržotāja. Tā jūt, kur ir mitrums, un uzreiz tur — bam!
Un pelni pārklāj smaržu. Nožāvē. Aizsargā. It kā maskē sīpolu par kaut ko citu.
Svarīgi nav pats pelnu uzklāšanas fakts, bet regularitāte. Tieši tas bija galvenais triks. Ne tad, kad jau parādījās melnās plankumi, bet laikus. Mierīgi. Katru nedēļu — kā rīta vingrošanu.
— Galvenais, — teica vecmāmiņa, — nepalaist garām trešo pirmdienu pēc stādīšanas.
Lasi vēl: Gurķi sāka augt jau pirmajā nedēļā pēc tam, kad bedrītē pievienoju “gardumiņu”
Mēs toreiz smējāmies. Bet viņa to uztvēra nopietni. Vēlāk sapratu — viņa vienkārši skaitīja pēc fāzēm, kad sīpols stiprinās, bet vēl neklāj zemi pilnībā. Tieši tajā brīdī sākas cīņa — kurš pārāks. Un, ja līdz tam laikam pelnus biji uzkaisījis — vari uzskatīt, ka esi uzvarējis.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….
