Vēl viens niansējums — nepalaidiet garām!
Jau teicu, ka vecmāmiņa pelnus savāca no sīpolu mizas. Taču der arī parastie koka pelni.
Bet! Tikai tad, ja ir dedzinātas sausas dēļi vai zari bez krāsas. Un bez oglēm. Citādi sanāk nelaime. Var arī tā: pavasarī uzlikt maisiņu ar mizām uz radiatora, lai tās nožūst, tad sadegt. Un pelni būs zelta vērtē — godīgi saku.
Ja slinkums pavisam, ārkārtas gadījumā pelnus var samaisīt ar sausu smilti 1:1. Tas arī derēs.
Un ko tad beigās? Pastāstīšu kā no sirds.
Jau trešo gadu pēc kārtas man neviens sīpols nav sapuvis. Pat tajā sezonā, kad lietus lija no jūnija līdz augustam. Visi galviņas stipras, sausas, bez dzīsliņām. Lapas sulīgas, bet ne taukainas. Stāv līdz pat novākšanai, pēc tam glabājas kā jauni.
Un kaimiņi? Nu… daži vairs nesmejas.
Īsi un kodolīgi apkopojot — ko darīt, lai sīpoli nesāktu pūt?
Krājiet sīpolu mizu (vai tīrus koka pelnus).
Dedziniet — savāciet pelnus.
Pēc pirmā lietus pārkaisiet dobes ar pelniem.
Atkārtojiet ik pēc 5–7 dienām, līdz lapas sāk dzeltēt.
Viss. Bez ķimikālijām. Bez izdevumiem. Bez maģijas. Vienkārši ieradums. Un ticiet — spēks nav tikai padomā, bet tajā, ka to dara pastāvīgi. Sargājiet ražu un atcerieties — katrai vecmāmiņai ir savs dārgums dvēselē. Tik jāprot savlaicīgi uzklausīt…
Lasi vēl: Gurķi sāka augt jau pirmajā nedēļā pēc tam, kad bedrītē pievienoju “gardumiņu”
Ja darīsiet tāpat kā viņa, jūsu sīpoli būs kaimiņu paraugs. Ja nedarīsiet — nu, tad puve pati visu paskaidros. Vai esat dzirdējuši par šo neparasto pelnu?
