Šis sirsnīgais notikums piedzīvots kādas gados cienījamas kundzes dzīvē, kura gandrīz visu mūžu bija pavadījusi nelielā ciematā Valmieras novadā.
Dzīve bieži pārsteidz ar negaidītiem notikumiem un gaišām pārmaiņām, kas katra cilvēka dzīves ceļu padara īpašu un aizraujošu. Šo pieredžu saknes ir daudzveidīgas — tās cieši saistās gan ar cilvēka dzīvesgājumu, gan ar viņa iekšējo pasauli un domām.
Pirmkārt, dzīve ir nemitīgi mainīga un neparedzama. Katrs cilvēks, notikums un mirklis ir unikāls, radot bezgalīgas iespējas jaunām pieredzēm. Šī nepārtrauktā kustība parāda, ka negaidītas pozitīvas pārmaiņas var rasties no dažādiem avotiem – no jauniem cilvēkiem un negaidītām situācijām līdz pat dabas spēku un nejaušības ietekmei.
Lasi arī: Oktobrī šos cilvēkus pavadīs vēl neredzēta veiksme: 4 Zvaigžņu zīmes, kam pavērsies lielas iespējas
Otrkārt, cilvēka prāts un uzvedība nepārtraukti attīstās, kas bieži vien mudina mūs pieņemt jaunus izaicinājumus un piedzīvojumus, kas nes pozitīvas pārmaiņas. Tas var izpausties gan personiskās izaugsmes meklējumos, gan arī emocionālajās un sociālajās saistībās.
Turklāt mūsdienu pasaule ir piepildīta ar nejaušībām un nenoteiktību, kas ne tikai rada riskus, bet arī paver jaunas iespējas. Tieši no šīs nenoteiktības bieži vien rodas negaidīti un pozitīvi notikumi, kas var sniegt mums jaunu skatījumu uz dzīvi un pavērt jaunas perspektīvas.
Visbeidzot, pozitīvās pārmaiņas bieži vien ir mūsu pašu lēmumu un rīcības rezultāts. Mūsu attieksme, uzvedība un skatījums uz dzīvi ietekmē to, kā mēs piedzīvojam notikumus un kā tie mūs veido. Apzināta vēlme attīstīties, pozitīvas attieksmes uzturēšana un labvēlīga rīcība var radīt neaizmirstamas un iedvesmojošas pieredzes.
Tātad, runājot par šo konkrēto notikumu…
Sieviete, kura ilgstoši saskārās ar dažādām veselības likstām, jau bija gandrīz zaudējusi cerību saņemt valsts atbalstu dziedniecības tūrei uz kādu no Baltijas jūras kūrortiem. Tomēr pavisam negaidīti notika kas pārsteidzošs.
“Grieta, danco! Tev pienākusi ierakstīta vēstule!” – pastniece Valda smaidot pacēla aploksni ar zilu zīmogu un pastmarkām. Viņa zināja, cik ļoti vecā sieviete gaidīja šo vēstuli – katru reizi, kad abas tikās, Grieta neizlaida izdevību par to pajautāt.
Vai tiešām apstiprinājuši? Kāda laime! Un vēl saka, ka brīnumi nenotiek! – Grieta priecīgi iesaucās, acīm mirdzot no sajūsmas.
Tagad es vienkārši uzlikšu brilles, – vecā sieviete piebilda, rūpīgi atverot aploksni.
Grieta atkal un atkal pārlasīja vēstuli, nespēdama noticēt savām acīm.
– Valdiņ, vai vari iedomāties!? Man piešķīra veselības atjaunošanas programmu! 21 diena! Un nevis kaut kur, bet iecienītajā Lietuvas kūrortpilsētā Palangā! Acīmredzot uz zemes ir taisnība! Mans bijušais skolnieks Oļģerts deva savu ieguldījumu un “izsita” šo iespēju. Viņš teica, ka man tā nepieciešama reizi gadā, jo strādāju Čornobiļas AES, kad tur norisinājās nelaimes gadījums, ar priecīgo vēsti dalījās vecā sieviete.
– Tas ir brīnišķīgi, Grietas kundze! Tagad arī tavā dzīvē būs priecīgs notikums! – sirsnīgi par sirmgalvi līksmoja pastniece.
– Vietējie varasvīri mani nemitīgi maldināja. Viņi teica, ka man nekas nepienākas, jo pagājis tik daudz gadu. Pilnīgi blēži! – piebilda večiņa.
Līdz ar vēstuli aploksnē atradās arī aviobiļetes maršrutā Rīga–Palanga turp un atpakaļ. Grieta īpaši neiedziļinājās to saturā un pagaidām nolika aploksni atvilktnē.
Grieta vispirms dalījās labajās ziņās ar savu kaimiņieni Noru, kuru uzskatīja par savu meitu un mazmeitu vienlaikus.
Večiņa pieskatīja viņu kā savu tuvāko, sniedzot visu veidu palīdzību un atbalstu.
Jaunajai sievietei vairs nebija neviena tuvinieka, tāpēc viņa palika viena šajā pasaulē. Tēvs liktenīgi gāja bojā nelaimes gadījumā mežizstrādē, kad viņai vēl nebija pat divu gadu. Māte Anna darīja visu iespējamo, lai meitu izaudzinātu un nodrošinātu viņai labāku nākotni. Taču dzīve sagatavoja negaidītu pavērsienu…
Kad Nora sāka mācīties otrajā klasē, viņas mātei atklāja nopietnu veselības traucējumu. Šī slimība nešķiro cilvēkus – tā skar gan turīgos, gan trūcīgos. Diemžēl arī Anna nebija izņēmums – pēc vairāk nekā gada ilgas cīņas viņa aizgāja mūžībā, tā arī nesagaidot brīdi, kad meita absolvē vidusskolu. Norai draudēja nokļūšana bērnunamā, taču Grieta paspēja viņu izglābt, uzņemoties aizbildniecību.
Dievs nebija dāvājis sievietei pašai savus bērnus, tāpēc viņa visu savu mīlestību un rūpes veltīja mazajai Norai. Grietas vīrs aizgāja mūžībā vēl jauns, jo ilgstošs darbs kaitīgos apstākļos bija iedragājis viņa veselību.
Aptuveni desmit gadu vecumā Noras redze sāka strauji pasliktināties. Vietējie ārsti bezpalīdzīgi paraustīja plecus, norādot uz nepietiekamo aprīkojumu un speciālistu trūkumu šajā jomā. Grietai, protams, nebija līdzekļu, lai nodrošinātu meitenei ārstēšanu privātā klīnikā. Viņa centās nedaudz ietaupīt no savas pensijas, taču, diemžēl, ar to bija par maz.
Kad Grieta uzzināja, ka brauks uzlabot veselību uz kūrortu Palangā, viņa sacīja:
– Nora, tagad gandrīz veselu mēnesi tu būsi galvenā!” Grieta sacīja ar smaidu. Tāpēc rūpējies par saimniecību, mīļā! Un, kad atgriezīšos, atvedīšu tev līgavaini, viņa piebilda, cenšoties iedrošināt mazmeitu.
– Nu, kādi vēl pielūdzēji, vecmāmiņ!” Nora viegli iesmējās, bet tad nopietni piebilda: Galu galā man ir tikai 19 gadi. Es labāk gribētu atrast darbu, ko varētu veikt arī ar vāju redzi… viņa skumji nopūtās.
Dziļi sirdī Nora priecājās, ka Grieta beidzot varēs bezrūpīgi atpūsties un uzlabot veselību pie jūras – tāda iespēja sirmgalvei līdz šim dzīvē nebija bijusi.
Tomēr, no otras puses, Noru pārņēma skumjas – viņa palika viena. Pusakla bārene nomaļā ciematā. Gadu gaitā viņa bija no visas sirds pieķērusies Grietai, uzskatot viņu par visdārgāko un tuvāko cilvēku savā dzīvē.
Tiesa, viņai bija arī kaķis Murziks, kurš lieliski saprata savu saimnieci. Lai gan tas nebija liels mierinājums, tomēr viņa klātbūtne sniedza Norai vismaz nelielu siltumu un mieru.
Sakodusi zobus un savilkusi rokas dūrēs, Nora centās savaldīties, lai nesatrauktu vecmāmuļu un neaizēnotu viņas prieku par gaidāmo ceļojumu.
Nora labi saprata, ka Grieta, kā neviens cits, ir pelnījusi šo atpūtu, kas viņai pienācās pēc likuma. Sieviete bija vairāk nekā četrdesmit gadus veltījusi skolotājas darbam, ar visu sirdi un dvēseli ieguldot savus spēkus un zināšanas audzēkņos, no kuriem daudzi vēlāk guva ievērojamus panākumus dzīvē.
Piemēram, Oļģerts Zariņš bija viens no Grietas mīļākajiem skolniekiem. Tieši viņas latviešu valodas un literatūras stundas iedvesmoja jaunieti, ļaujot viņam iestāties prestižā universitātē un kļūt par izcilu studentu. Pēc augstskolas absolvēšanas viņš ātri kāpa pa karjeras kāpnēm un tagad ieņēma augstu un atbildīgu amatu valsts pārvaldē.
Pateicoties Oļģerta pūlēm, Grietu nu gaidīja pelnīta un brīnišķīga atpūta Palangā.
Grietu pavadīja gandrīz viss ciemats. Varbūt kādam sirdī iezagās skaudība par viņas veiksmi, taču lielākā daļa no sirds priecājās, ka sirsnīgajai sievietei beidzot būs iespēja izbaudīt patīkamu ceļojumu.
– Ak, liekaties taču mierā, pauda Grieta, glaimota par savu līdzcilvēku uzmanību.
– Labi, vecmāmiņ! Gaidu ziņas no tevis, atpūties! Neuztraucies par mani, viss būs labi!, – Nora atvadījās, apskaujot Grietu pirms iekāpšanas autobusā, kas devās taisnā ceļā uz Rīgas lidostu.
Pamājusi mazmeitai pa logu, Grieta devās ceļā uz ilgi gaidīto rehabilitācijas kursu pie jūras.
Lidosta vecajai sievietei šķita tik plaša un rosīga, ka sākumā viņa pat apjuka. Taču, pieejot pie reģistrācijas galdiņa, Grieta sajuta atvieglojumu un noskaņojās gaidāmajam lidojumam.
Pirms iekāpšanas lidmašīnā stjuarte ar smaidu paziņoja Grietai, ka viņai ir biznesa klases biļete, kas nozīmē, ka lidojums būs īpaši ērts un komfortabls.
– Mīļā, kāpēc mana vieta ir tik īpaša? Kādēļ man piešķirta tik dārga biļete? Es esmu pieticīgs cilvēks un neesmu radusi pie greznības. Vai tikai nav notikusi kāda kļūda? — ar vieglu mulsumu vaicāja Grieta.
— Protams, nē. Jūsu biļete ir biznesa klases, tāpēc iekārtojieties ērti un izbaudiet lidojumu, — stjuarte atbildēja ar sirsnīgu smaidu.
Acīmredzot, arī šajā ziņā Oļģerts pacenties, vecā sieviete pie sevis nodomāja, apsēdusies sēdvietā.
Pēdējo reizi Grieta bija lidojusi ar lidmašīnu pirms trīsdesmit gadiem un jutās mazliet satraukta.
Turklāt avioreiss aizkavējās, gaidot, kad ieradīsies kāda pašvaldības amatpersona.
Pēc aptuveni desmit minūtēm parādījās jauns vīrietis kaklasaitē un nevērīgi atpogātā jakā…
No vīrieša kurš pienāca vēdīja stiprs stipro dzērienu aromāts. Nekaunīgi viņš jautāja:
– Nu, kur es varu piezemēties? Lai būtu ērti un mazāk kratītu.
– Saskaņā ar biļeti jūsu vieta ir šeit, – teica stjuarte, norādot uz sēdvietu blakus Grietai.
Ierēdnis, rādot neapmierinātu seju, sacīja:
– Un ko, citas vietas nebija, kā vien blakus šai vecajai piepei?
– Es jums atkārtoju vēlreiz, brīvu vietu nav, stjuarte vēsā tonī atbildēja.
– Nu, labi. Bet es sūdzēšos, ņemiet to vērā, jauneklis dusmīgi nobrēcās un iezvēlās sēdvietā blakus Grietai.
Sieviete nodrebēja un mehāniski parāvās sāņus no tik skandaloza kaimiņa.
– Kas ir vecmāmuļ? Nepatīk? Man arī nepatīk, bet ko padarīsi. Tu nevari mierīgi nosēdēt uz vietas, kaut esi pensijā! Izskatās, ka pensija tev ir laba, ja nolēmi lidot biznesa klasē, jauneklis žultaini noburkšķēja un no jakas iekškabatas izņēma blašķi ar reibinošu dziru.
– Kā jūs uzdrošinaties ar mani tā runāt? Es esmu izcila skolotāja! Man ir gandrīz divreiz lielāka darba pieredze nekā jums! Kauns, jaunekli! sašutumu pauda Grieta.
– Bet es uzdrošinos. Un es netaisos atskaitīties katram pensionāram! Es esmu deputāts – starp citu, varas pārstāvis, un man ir tiesības darīt, kā es uzskatu par pareizu, bravūrīgais vīrietis atbildēja.
Kādu laiku konfliktu izdevās pieklusināt, un pasažieri varēja mierīgi uzelpot.
Bet malkojot dzērienu no blašķes, ierēdnis kļuva arvien nevaldāmāks un augstprātīgāks.
— Jums vajadzētu mazāk lietot stipros dzērienus, jaunais cilvēk. Jūs atrodaties lidmašīnā, nevis restorānā, un šeit ir arī citi pasažieri, — mierīgi sacīja Grieta, sajūtot, kā spēcīgais grādīgā dzēriena aromāts liek sāpēt galvai.
– Nesaprotu, kur esmu nokļuvis? Biznesa klasē vai dižciltīgo jaunavu institūtā? Par biļeti samaksāju pienācīgu naudu, tāpēc man ir tiesības darīt to, ko gribu. Un tev, vecmāmiņ, es ieteiktu mazāk skatīties apkārt un uzvesties pieticīgāk, ierēdnis atcirta.
Pamazām ķildā ar deputātu iesaistījās visi biznesa klases pasažieri.
Nabaga stjuarte, žņaudzīdama rokas, nezināja, kā savaldīt nikno vīrieti. Nekas nelīdzēja, un, skatoties no malas, likās, ka viņš ir burtiski “atrāvies no ķēdes”.
Pēkšņi iereibušajam deputātam pienāca klāt gara auguma jauns vīrietis. Ar pārliecinošu un prasmīgu kustību viņš viegli pieskārās nemiera cēlāja plecam, un tas nekavējoties kļuva mierīgāks, it kā zaudējot visu savu agresivitāti.
– Neuztraucieties! Viņš vienkārši atpūtīsies un drīz pamodīsies mierīgāks, – svešinieks mierinoši sacīja pasažieriem. Viņš bija pienācis no ekonomiskās klases, izdzirdot satraukto balsu troksni.
– Nu, tagad jūsu lidojums būs daudz patīkamāks, – sacīja puisis, draudzīgi pasmaidot Grietai.
Pēc tam visi biznesa klases pasažieri ar atvieglojumu un pateicību sveica negaidīto glābēju ar aplausiem.
Viss notika tieši tā, kā svešinieks bija teicis. Tautas kalps gulēja tik cieši, ka stjuartēm viņu vajadzēja pamodināt pēc ierašanās galamērķī, lai gan viņas to nemaz negribēja darīt.
Palanga sagaidīja Grietu ar spožu sauli un jūru, kas silta kā piens. Bija pieejams viss labai atpūtai un ārstēšanai. Masāžas, dubļu vannas un dažādas procedūras, pēc kurām sirmgalve jutās vismaz desmit gadus jaunāka. Un, ja visam pievieno četras ēdienreizes, tad viss šķita kā īsta pasaka.
Apmēram pēc pāris nedēļām Grieta sajuta spēcīgas ilgas pēc mājām. Lai arī pie jūras bija brīnišķīgi, bet mājās vienmēr ir labāk.
– Nez, kā gan klājas manai Noriņai? Vai viss ir kārtībā? Vai nabadzīte tiek galā ar saimniecību? večiņa pie sevis domāja.
Pabeidzot visu ārstēšanās kursu, Grieta devās mājup, jūtoties atpūtusies un atguvusi spēkus. Viņa ar nepacietību gaidīja atkalredzēšanos ar mīļoto mazmeitu un savu uzticamo kaķi Murziku.
Atbilstoši biļetei viņai bija jāieņem tā pati vieta kā turpceļā. Tomēr šoreiz blakus sēdošais bija pilnīgi cits cilvēks.
Viņš ieradās dažas minūtes pirms izlidošanas un uzmanīgi apsēdās krēslā blakus sievietei.
Grieta pacēla acis un apstulba: viņas blakusēdētājs bija puisis, kurš lidojuma laikā uz Palangu bija savaldījis iereibušo pasažieri.
Lai gan viņam bija ekonomiskās klases biļete, stjuarte kā atlīdzību par palīdzību un drosmi puisim bija sarūpējusi sēdvietu biznesa klasē.
Puisis, protams, atpazina Grietu un, smaidīdams, pamāja viņai.
Viņš uzvedās mierīgi un nesagādāja sievietei absolūti nekādas neērtības.
– Bet jūs lieliski toreiz ar viņu tikāt galā. Kur jūs to iemācījāties, ja nav noslēpums? Grieta kautrīgi jautāja pēc lidmašīnas pacelšanās gaisā.
– Tas jau nav nekāds noslēpums. Ticiet man, gaisa desanta spēkos māca daudz ko, – ar vieglu ironiju balsī atbildēja puisis vārdā Mārtiņš.
Jau pirmajā tikšanās reizē vecā sieviete saprata, ka viņš ir bijis saistīts ar aizsardzības jomu. Puisis bija vairākus gadus pavadījis “karstajos punktos” un reiz guvis savainojumu. Pēc atveseļošanās viņam tika piešķirta iespēja uzlabot veselību kūrortā Palangā.
Mārtiņa dzīves ceļš nebija viegls. Bērnību viņš aizvadīja bērnunamā, vēlāk mācījās kadetu skolā, pēc tam nokļuva dienestā un piedalījās sarežģītās misijās.
Tomēr vissmagākais pārbaudījums viņu sagaidīja tieši mierīgajā ikdienas dzīvē.
Pirms pieciem gadiem Mārtiņš zaudēja savu mīļoto sievu Neldu dzemdībās. Lai gan ārsti darīja visu iespējamo, viņiem izdevās glābt tikai jaundzimušo. Liktenis atņēma viņam sievu, bet dāvāja meitu. Sākumā par Lauriņas audzināšanu rūpējās Neldas māte, taču gadi darīja savu – ar laiku viņai kļuva arvien grūtāk tikt galā ar aktīvo un strauji augošo bērnu.
Pēc militārā dienesta beigām Mārtiņš nolēma pilnībā veltīt sevi meitas audzināšanai, liekot uzsvaru uz viņas labklājību un attīstību.
Sev par pārsteigumu Grieta uzzināja, ka puisis dzīvo salīdzinoši netālu no viņas ciema.
– Kā pateicību par palīdzību es gribu tevi uzaicināt ciemos. Un ņem līdzi savu meitiņu. Pie mums ir ļoti skaistas vietas. It īpaši vasarā, kad mežs ir pilns ar saldām ogām, bet upē ūdens silts kā piens, ierosināja večiņa, cerīgi skatoties puisim acīs.
Mārtiņš brīdi padomāja un tad piekrita. Viņš jutās ļoti omulīgi blakus šai vecajai sievietei, kuras acīs bija tik daudz sirsnīga siltuma un rūpju.
– Tu zini, man ir mazmeita – īsta skaistule un visu arodu meistare. Es tevi noteikti ar viņu iepazīstināšu, teica Grieta.
Lidostā Mārtiņu sagaidīja Lauriņa un bijusī sievasmāte. Paņēmis meitu rokās, puisis sirsnīgi atvadījās no večiņas un devās uz autobusu, kas brauca cauri ciemam, kur dzīvoja Grieta.
Noras pārsteigumam nebija robežu, kad autobusa pieturā blakus gara auguma jauneklim ar mazu meiteni rokās viņa ieraudzīja iedegušo Grietu, kas izskatījās par gadiem desmit jaunāka.
– Lūk, mazmeitiņ! Kā solīju, es tev atvedu līgavaini. Iepazīsties ar Mārtiņu. Lūdzu mīlēt un sargāt, sacīja Grieta, akcentējot vārdu “mīlēt”.
Šīs replikas dēļ Nora un Mārtiņš nosarka un apmulsuši novērsās viens no otra.
Lai gan Grietas mazmeitas redze bija slikta, viņa savā priekšā redzēja staltu, izskatīgu vīrieti ar vīrišķīgu, aristokrātisku seju.
Kamēr sievietes virtuvē gatavoja vakariņas, Mārtiņš, pieradis pie disciplīnas, nekavējoties ķērās pie pagalma sakopšanas.
Tad viņš saskaldīja malku un sanesa ūdeni no akas. Un vēl salaboja ārdurvju slēdzeni, kas spītīgi negribēja aizvērties.
– Lūk, paskaties, mazmeitiņ, kāds viņš saimniecisks. Ar sirdi jūtu, ka viņš ir labs cilvēks. Un es savā dzīvē esmu iepazinusi daudz ļaužu, tici man, sacīja Grieta.
Mazajai Lauriņai ļoti patika spēlēties ar kaķi Murziku, kurš, priecājoties par bērna uzmanību, gozējās saulītē un klusi murrāja.
Mārtiņš, kurš sākumā bija domājis paciemoties pie vecās kundzes pāris dienu, beigās nolēma palikt tur pavisam un iekārtojās darbā par mežzini.
Pavadot daudz laika ar Noru un Lauriņu, Mārtiņš sajuta, kā dvēselē atdzimst jūtas, kuras viņš uzskatīja par sen zaudētām.
Protams, par mīlestību runāt bija pāragri, taču to, ka starp jauniešiem bija savstarpēja pievilkšanās, nevarēja noliegt.
Norai patika uzticamais un mierīgais puisis, aiz kura viņa, pusakla bārene, jutās kā aiz akmens sienas.
Reiz Mārtiņš piegāja pie jaunās sievietes un saņēma viņu aiz pleciem:
– Noriņ, es gribu tev pateikt, ka tava slimība nav nekāds spriedums. Mūsdienu medicīna spēj paveikt brīnumus! Karabiedrs man iedeva tās klīnikas adresi, kurā viņš ārstēja acu traumu. Tur tev varēs palīdzēt. Nauda, man ir, neuztraucies – ar to pietiks operācijai.
Nora, nespēdama apvaldīt jūtas, apskāva puisi. Jauniete sākumā šaubījās, vai ir vērts doties uz klīniku, bet Grietai un Mārtiņam izdevās viņu pārliecināt.
Mārtiņš sazinājās ar klīniku un noorganizēja Norai ārsta konsultāciju. Pēc izmeklējumiem apstiprinājās, ka slimība ir ārstējama, un klīnika bija gatava sniegt nepieciešamo palīdzību.
Noteiktā dienā Mārtiņam piezvanīja no klīnikas un paziņoja, ka operācija bijusi veiksmīga un ka var braukt pakaļ pacientei.
Mārtiņa, Lauriņas un Grietas priekam nebija robežu, kad viņi redzēja starojošo Noru iznākam no klīnikas.
Meitene, kas ilgu laiku dzīvoja pustumsā, tagad priecājās par dzīves krāsām.
– Paldies, mans dārgais!, viņa čukstēja Mārtiņam, viņu apskaujot.
Puisis noslēpumaini pasmaidīja un pasniedza Norai aiz muguras noslēptu milzīgu rožu pušķi.
Tad Mārtiņš, pilns apņēmības, nometās ceļos un lūdza mīļotās sievietes roku.
Nora piekrita kļūt par Mārtiņa sievu. Kopā pavadītajā laikā viņa no visas sirds bija pieķērusies Mārtiņam un Lauriņai, pret kuru izturējās kā pret savu meitu.
Kāzas bija vērienīgas, bet par dienesta laikā uzkrātajiem līdzekļiem Mārtiņš nolēma uzcelt jaunu māju visai ģimenei.
Drīz pēc kāzām Nora saprata, ka ir stāvoklī, kas nozīmēja, ka drīz Lauriņai būs brālis vai māsa.
Grieta priecājās, ka vecumdienās varēs auklēt savus mazmazbērnus. Tagad viņa audzina Lauru, māca meitenei lasīt un rakstīt.
Sirmgalves mājās pašlaik valda tāds miers un omulība, kādu viņa vēl nekad mūžā nebija baudījusi.
Kā tev šķita šis sirsnīgais stāsts? Pasaule ir pilna ar skaistiem mirkļiem, vai ne? Priecāsimies, ja dalīsies ar savām domām komentāros!
