Tomēr vissmagākais pārbaudījums viņu sagaidīja tieši ikdienas dzīvē.
Pirms pieciem gadiem Mārtiņš zaudēja savu mīļoto sievu Neldu dzemdībās. Lai gan ārsti darīja visu iespējamo, viņiem izdevās glābt tikai jaundzimušo. Liktenis atņēma viņam sievu, bet dāvāja meitu. Sākumā par Lauriņas audzināšanu rūpējās Neldas māte, taču gadi darīja savu – ar laiku viņai kļuva arvien grūtāk tikt galā ar aktīvo un strauji augošo bērnu.
Pēc militārā dienesta beigām Mārtiņš nolēma pilnībā veltīt sevi meitas audzināšanai, liekot uzsvaru uz viņas labklājību un attīstību.
Sev par pārsteigumu Grieta uzzināja, ka puisis dzīvo salīdzinoši netālu no viņas ciema.
– Kā pateicību par palīdzību es gribu tevi uzaicināt ciemos. Un ņem līdzi savu meitiņu. Pie mums ir ļoti skaistas vietas. It īpaši vasarā, kad mežs ir pilns ar saldām ogām, bet upē ūdens silts kā piens, ierosināja večiņa, cerīgi skatoties puisim acīs.
Mārtiņš brīdi padomāja un tad piekrita. Viņš jutās ļoti omulīgi blakus šai vecajai sievietei, kuras acīs bija tik daudz sirsnīga siltuma un rūpju.
– Tu zini, man ir mazmeita – īsta skaistule un visu arodu meistare. Es tevi noteikti ar viņu iepazīstināšu, teica Grieta.
Lidostā Mārtiņu sagaidīja Lauriņa un bijusī sievasmāte. Paņēmis meitu rokās, puisis sirsnīgi atvadījās no večiņas un devās uz autobusu, kas brauca cauri ciemam, kur dzīvoja Grieta.
Noras pārsteigumam nebija robežu, kad autobusa pieturā blakus gara auguma jauneklim ar mazu meiteni rokās viņa ieraudzīja iedegušo Grietu, kas izskatījās par gadiem desmit jaunāka.
– Lūk, mazmeitiņ! Kā solīju, es tev atvedu līgavaini. Iepazīsties ar Mārtiņu. Lūdzu mīlēt un sargāt, sacīja Grieta, akcentējot vārdu “mīlēt”.
Šīs replikas dēļ Nora un Mārtiņš nosarka un apmulsuši novērsās viens no otra.
Lai gan Grietas mazmeitas redze bija slikta, viņa savā priekšā redzēja staltu, izskatīgu vīrieti ar vīrišķīgu, aristokrātisku seju.
Kamēr sievietes virtuvē gatavoja vakariņas, Mārtiņš, pieradis pie disciplīnas, nekavējoties ķērās pie pagalma sakopšanas.
Tad viņš saskaldīja malku un sanesa ūdeni no akas. Un vēl salaboja ārdurvju slēdzeni, kas spītīgi negribēja aizvērties.
– Lūk, paskaties, mazmeitiņ, kāds viņš saimniecisks. Ar sirdi jūtu, ka viņš ir labs cilvēks. Un es savā dzīvē esmu iepazinusi daudz ļaužu, tici man, sacīja Grieta.
Mazajai Lauriņai ļoti patika spēlēties ar kaķi Murziku, kurš, priecājoties par bērna uzmanību, gozējās saulītē un klusi murrāja.
Mārtiņš, kurš sākumā bija domājis paciemoties pie vecās kundzes pāris dienu, beigās nolēma palikt tur pavisam un iekārtojās darbā par mežzini.
Pavadot daudz laika ar Noru un Lauriņu, Mārtiņš sajuta, kā dvēselē atdzimst jūtas, kuras viņš uzskatīja par sen zaudētām.
Protams, par mīlestību runāt bija pāragri, taču to, ka starp jauniešiem bija savstarpēja pievilkšanās, nevarēja noliegt.
Norai patika uzticamais un mierīgais puisis, aiz kura viņa, pusakla bārene, jutās kā aiz akmens sienas.
Reiz Mārtiņš piegāja pie jaunās sievietes un saņēma viņu aiz pleciem:
– Noriņ, es gribu tev pateikt, ka tava slimība nav nekāds spriedums. Mūsdienu medicīna spēj paveikt brīnumus! Karabiedrs man iedeva tās klīnikas adresi, kurā viņš ārstēja acu traumu. Tur tev varēs palīdzēt. Nauda, man ir, neuztraucies – ar to pietiks operācijai.
Nora, nespēdama apvaldīt jūtas, apskāva puisi. Jauniete sākumā šaubījās, vai ir vērts doties uz klīniku, bet Grietai un Mārtiņam izdevās viņu pārliecināt.
Mārtiņš sazinājās ar klīniku un noorganizēja Norai ārsta konsultāciju. Pēc izmeklējumiem apstiprinājās, ka slimība ir ārstējama, un klīnika bija gatava sniegt nepieciešamo palīdzību.
Noteiktā dienā Mārtiņam piezvanīja no klīnikas un paziņoja, ka operācija bijusi veiksmīga un ka var braukt pakaļ pacientei.
Mārtiņa, Lauriņas un Grietas priekam nebija robežu, kad viņi redzēja starojošo Noru iznākam no klīnikas.
Meitene, kas ilgu laiku dzīvoja pustumsā, tagad priecājās par dzīves krāsām.
– Paldies, mans dārgais!, viņa čukstēja Mārtiņam, viņu apskaujot.
Puisis noslēpumaini pasmaidīja un pasniedza Norai aiz muguras noslēptu milzīgu rožu pušķi.
Tad Mārtiņš, pilns apņēmības, nometās ceļos un lūdza mīļotās sievietes roku.
Nora piekrita kļūt par Mārtiņa sievu. Kopā pavadītajā laikā viņa no visas sirds bija pieķērusies Mārtiņam un Lauriņai, pret kuru izturējās kā pret savu meitu.
Kāzas bija vērienīgas, bet par dienesta laikā uzkrātajiem līdzekļiem Mārtiņš nolēma uzcelt jaunu māju visai ģimenei.
Drīz pēc kāzām Nora saprata, ka ir stāvoklī, kas nozīmēja, ka drīz Lauriņai būs brālis vai māsa.
Grieta priecājās, ka vecumdienās varēs auklēt savus mazmazbērnus. Tagad viņa audzina Lauru, māca meitenei lasīt un rakstīt.
Sirmgalves mājās pašlaik valda tāds miers un omulība, kādu viņa vēl nekad mūžā nebija baudījusi.
Kā tev šķita šis sirsnīgais stāsts? Pasaule ir pilna ar skaistiem mirkļiem, vai ne? Priecāsimies, ja dalīsies ar savām domām komentāros!
