Diemžēl necienīgi mantinieki nav tikai seriālu scenāristu fantāzija – tādi cilvēki sastopami arī īstajā dzīvē. Cilvēkiem parasti ir dabiska vēlme rūpēties par saviem tuvākajiem, īpaši par vecākiem un bērniem, taču ne vienmēr viss notiek tā, kā būtu pareizi.
Dažkārt tas ir izglītības trūkuma, citkārt – vāja rakstura dēļ, bet gadās, ka bērni atsakās palīdzēt saviem gados vecajiem vecākiem tieši tad, kad viņiem visvairāk nepieciešams atbalsts.
Bērnu attieksmi pret sirmajiem vecākiem ietekmē dažādi faktori, tostarp ģimenes attiecības, personības iezīmes un sabiedrības normas. Nereti bērni ir aizņemti ar saviem pienākumiem – darbu, ģimenes dzīvi un personīgajām interesēm –, kas var novest pie tā, ka viņi nepievērš vecākiem pietiekamu uzmanību.
Lasi arī: Manai mammai piedzima bērns 53 gadu vecumā — tagad viņa vēlas, lai es viņu audzinu
Ja ģimenē ir bijušas sarežģītas attiecības vai konflikti, bērni var izvairīties no saskarsmes ar vecākiem vai neuzskatīt to par prioritāti. Tāpat, ja bērni dzīvo tālu prom vai saskaras ar transporta un laika ierobežojumiem, viņi var justies mazāk saistīti ar vecākiem un bieži vien nespēj sniegt nepieciešamo atbalstu un rūpes.
Reizēm bērni saskaras ar finansiālām grūtībām vai pienākumiem pret savu ģimeni, kas var liegt viņiem iespēju sniegt saviem sirmajiem vecākiem nepieciešamo materiālo vai emocionālo atbalstu.
Tāpat arī sabiedrības normas un attieksme var ietekmēt bērnu izturēšanos pret sirmajiem vecākiem. Dažādās kultūrās pastāv atšķirīgi uzskati par bērnu atbildību pret vecākiem, un šie priekšstati var mainīties atkarībā no konkrētās sabiedrības vērtībām un tradīcijām.
Ņemot vērā šos faktorus, ir būtiski izprast gan bērnu, gan sirmajiem vecākiem aktuālās vajadzības un apstākļus, lai veidotu ciešākas un harmoniskākas attiecības ģimenē. Atvērta komunikācija, empātija un savstarpējs atbalsts var stiprināt ģimenes saites un veicināt labāku sapratni starp paaudzēm.
Šis nav tas gadījums
Tomēr šis nav tāds gadījums. Šie cilvēki, par kuriem ir runa, nejūt ne mazāko vainas sajūtu. Taču tieši viņi visbiežāk steidzas pirmie pieprasīt mantojumu, īpaši tad, ja tas ietver taustāmus finansiālus ieguvumus.
Šie cilvēki parasti vispār neuztver pamatotas piezīmes par taisnīgumu vai sirdsapziņu. Šķiet, ka tajā brīdī viņu sirdsapziņa vienkārši ir iemigusi. Kā gan tas var notikt?
Jūlija un Oļegs sacentās savā starpā jau kopš bērnības. Jaunākais brālis centās sevi pierādīt, jo mājās izjuta nepieciešamību apliecināt sevi kā vīrietis. Savukārt māsa pastāvīgi viņu ķircināja un izjokoja.
Tā bija bezrūpīga bērnība parastā vidusmēra ģimenē, kurā vecāki mīlēja savus bērnus, un bērni – savus vecākus.
Pieaugot, Jūlija devās mācīties uz citu pilsētu. Laikam ejot, viņa kļuva garīgi nobriedusi un skaidri zināja, ko vēlas sasniegt.
Viņa tiecās atrast sevis cienīgu dzīvesbiedru un veidot veiksmīgu karjeru. Taču mazpilsētā, kurā viņa uzauga, to nebija viegli īstenot – tomēr nomaļa vieta ar ierobežotām iespējām.
Tāpēc Jūlija bija spiesta vairāk domāt par savu nākotni un mērķtiecīgi tiekties uz to.
Bet…
22 gadu vecumā Jūlija apprecējās. Viņas izvēlētais vīrietis bija no labas ģimenes, bez kaitīgiem ieradumiem un pievilcīgs – tieši tāds, kādu viņa bija vēlējusies.
Tagad bija pienācis laiks ķerties pie veiksmīgas karjeras veidošanas. Jūlija veiksmīgi apvienoja studijas ar darbu. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo pieredzi, viņa guva lielus panākumus, un bija skaidrs, ka drīz viņu iecels par nodaļas vadītāju, kurā viņa strādāja. Vajadzēja tikai vēl mazliet pacensties.
Pēc 10 mēnešiem Jūlija uzzināja, ka ir stāvoklī. Viņa dzemdēja veselīgu bērniņu un devās dekrētā. Tomēr viņas profesija to “nepiedod”, un visas jaunā speciālista zināšanas kļuva nevajadzīgas vēl pirms mazulis paspēja izrunāt pirmo vārdu. Jauna māte pilnībā pārvērtās par mājsaimnieci, saslima ar tā dēvēto smaidīgo depresiju (slēpto garastāvokļa pasliktināšanos) un pilnībā pievērsās bērna audzināšanai.
Oļegs kopš bērnības neizrādīja interesi par mācībām. Viņu vairāk saistīja puiciskas lietas – sports, mašīnas, filmas.
Tas turpinājās līdz brīdim, kad viņš pabeidza vidusskolu. Tad viņš satika Viktoriju – sievieti, par kuru viņš bija sapņojis visu mūžu. Viktorija bija apburta ar šo jauko puisi, kurš, turklāt, bija pilnīgi godīgs un atklāts pret viņu.
Viņu attiecības pirms kāzām bija kā divu labu draugu saikne, tāpēc, dzīvojot kopā, viņi nesaskārās ar grūtībām vai negatīvismu. Starp viņiem valdīja mīlestība un harmonija.
Oļegs ieguva labi apmaksātu darbu, taču vienīgais trūkums bija laiks. Viņš reti satika savu mīļoto, nemaz nerunājot par vecākiem. Taču viņu pilsētā nebija citu darba iespēju, kas nodrošinātu līdzīgus ienākumus.
Uz mātes bērēm Jūlija un Oļegs neieradās. Viņi skaidroja, ka dažādu apstākļu dēļ nebija varējuši būt kopā ar māti pēdējās stundās, bet vēlāk visiem atvainojās. Tomēr abi bez grūtībām atrada laiku, lai ierastos pie notāra, kad tika nolasīts mātes testaments.
Dokuments bija ļoti īss – tajā nebija neviena ievada vai atvadu vārdu, tikai skaidri norādīts, kas saņems māju mantojumā. Mūžībā aizgājušās griba bija nepārprotami skaidra.
Par savu vienīgo mantinieci viņa bija iecēlusi Oļega sievu Viktoriju, ar nosacījumu, ka īpašums paliek viņai un netiek nodots vīram. Mantiniece bija tiesīga pārdot īpašumu trešajām personām, bet nekā citādi rīkoties ar to nedrīkstēja.
Izrādījās, ka Viktorija patiešām bija sekojusi savai sirdij un apmēram pusgadu no visas sirds un bez atlīdzības rūpējusies par vīramāti, kura pat to nebija lūgusi. Abi vecās kundzes bioloģiskie bērni bija pārāk aizņemti ar savām dzīvēm, lai sniegtu palīdzību.
Un, lūk, ko viņa nolēma: “Es savu pienākumu pret bērniem esmu pildījusi un viņus godprātīgi uzaudzinājusi, bet viņi nav izpildījuši savu pienākumu pret mani, kad es kļuvu veca. Tāpēc būs taisnīgi, ja manu īpašumu saņems Viktorija – viņa to ir pelnījusi.”
Kāds ir tavs skatījums uz šo emocionālo stāstu un tā varoņiem? Būtu interesanti dzirdēt tavu viedokli vai pieredzi šāda veida situācijā!
