Viss sāka mainīties pamazām, gandrīz nemanāmi. Valdis kļuva arvien noslēgtāks un domīgāks, viņš vairs tik labprāt neiesaistījās mājas darbos un arvien biežāk sūdzējās par pārlieku lielo slodzi jaunajā objektā.
Reizēm viņš ieminējās par it kā pēkšņi pazudušiem dārgiem darba instrumentiem, kuru tūlītējai aizvietošanai un jaunu nopirkšanai it kā esot steidzami vajadzīga papildu nauda. Taču visdīvainākā šķita viņa jaunā attieksme pret telefonu – viņš to vairs neizlaida no rokām ne uz mirkli, un pat ejot mazgāties, ierīce vienmēr bija viņam līdzi kabatā vai turpat blakus uz vannas istabas plauktiņa.
Kādu vakaru, kad mēs sēdējām pie vakariņām, viņam atnāca ziņa. Ekrāns iedegās uz galda, un es, pati to negribot, pamanīju vārdu “Zane” un divas sarkanas sirsniņas.
— Kas tā tāda Zane? — es mierīgi pajautāju, lai gan iekšēji viss sastinga.
Valdis pat nepamirkšķināja. Viņš lēnām nolika dakšiņu un paskatījās uz mani ar tādu kā nožēlu.
— Tā ir objekta pasūtītāja meita. Viņa vienkārši tāda dīvaina, visu laiku sūta tos simbolus klāt ziņām par materiālu piegādi, jaunatne tagad tāda, — viņš noteica, nepaceļot acis no šķīvja.
Es gribēju ticēt. Es tik ļoti gribēju, lai tas būtu patiesība! Bet sirds teica priekšā – nē. Zane nebija nekāda pasūtītāja meita. Pēc nedēļas es nejauši redzēju viņa atvērto telefonu, kad viņš bija aizgājis pēc malkas krāsnij.
Tur bija vesela sarakste. Izrādījās, ka Valdis nebija nekāds vientuļnieks, kurš meklē mieru. Viņš paralēli tikās ar šo sievieti no kaimiņu pilsētas Smiltenes, solot viņai “nopietnu kopdzīvi”, tiklīdz “pabeigs remontu pie vienas tantes Valmierā”.
Kad maskas krīt ar troksni
Kad viņš atgriezās istabā, es telefonu biju nolikusi uz galda pašā vidū.
— Valdi, kas īsti ir šī Zane no Smiltenes? Un kopš kura laika es pēkšņi esmu kļuvusi par “tanti”, pie kuras tu it kā tikai taisi remontu? — es stingrā balsī pajautāju, lai gan iekšēji tajā brīdī viss burtiski sagriezās kājām gaisā.
Viņš pat nemēģināja attaisnoties. Viņa acis kļuva aukstas, svešas un nežēlīgas. Viņš vairs nebija tas gādīgais vīrietis no autobusa.
Tajā mirklī viņš pilnībā pārvērtās, un viņa skatiens kļuva svešs un auksts. Valdis sāka runāt asi, pārmetot man kontroli un to, ka dzīve ar mani esot par klusu un garlaicīgu. Viņš diezgan tieši lika saprast, ka viņam vajag vairāk enerģijas, nevis tikai mierīgas vakariņas vai vakarēšanu pie rokdarbiem. Šie vārdi bija smagāki par jebkuru vilšanos.
— Man vienkārši vajadzēja kur pārziemot, lai nebūtu jāmaksā par īri un jāklausās meitas bērnu trokšņos. Tu man biji tikai ērts variants šim laikam, nekas vairāk, — viņš auksti noteica, steidzīgi krāmējot somā savus instrumentus.
Es vienkārši stāvēju un klusējot vēroju, kā viņš krāmē mantas. Manī nebija ne emociju, ne lieku vārdu – tikai milzīgs tukšums. Viņš aizgāja, skaļi aizcirta durvis, un virtuvē palika tikai tas salabotais krāns kā vienīgais atgādinājums par manu pārlieku lielo uzticēšanos.
Mācība, kas paliks uz mūžu
Ir pagājuši divi mēneši. Valdis ir pazudis, un viņa numurs ir bloķēts. Kaimiņiene Ināra joprojām raugās uz mani ar to zīmīgo “es jau teicu” skatienu, bet man tas vairs nešķiet svarīgi. Skatoties uz tām virtuves skapīšu eņģēm, ko viņš pieskrūvēja, es tikai brīnos – kā es varēju tik ļoti kļūdīties cilvēkā?
Es iemācījos vienu vērtīgu lietu. Pat piecdesmit piecos gados mēs varam būt tikpat viegli ievainojami kā jaunībā. Mēs tik ļoti gribam ticēt “vēlajai laimei”, ka nepamanām, kā cilvēki mūs vienkārši izmanto par siltu vietu, kur pārlaist laiku un ietaupīt naudu.
Tagad es savas durvis veru daudz lēnāk. Un mandarīnus pērku tikai sev. Jo patiesa laime nav tajā, ka kāds salabo krānu, bet tajā, ka tev nav jābaidās par to, kas slēpjas aiz smaidīga svešinieka vārdiem.
Kā jūs domājat — vai tiešām pēc piecdesmit ir tik grūti atrast godīgu vīrieti, vai arī mēs paši pārāk ātri atveram savas mājas durvis un sirdi tiem, kuri to nav pelnījuši?
