Kad pirmo reizi saņēmu ziņu no viņa, neviļus pasmaidīju. Vīrietis no Jelgavas, 52 gadu vecumā, ar stabilu amatu, kopts, bez banāliem foto no makšķerēšanas vai kompānijām ar pudelēm. Pilnīgi citāds tēls, nekā parasti redzams iepazīšanās lietotnēs.
«Re, te nu viņš ir, — nodomāju, — beidzot pieaudzis vīrietis, nopietns un uzticams. Varbūt tieši ar viņu izdosies uzbūvēt kaut ko īstu?»
Pirmajā tikšanās reizē viņš pilnībā attaisnoja manas gaidas. Garš, elegantā kreklā, pārliecināts par sevi. Runāja mierīgi, nosvērti, bez liekas steigas, it kā kontrolētu jebkuru situāciju. Nepārtrauca, nedzinās pēc spožuma, prata klausīties un skatīties tieši acīs.
Pēc virknes neveiksmīgu stāstu es tieši par tādu sapņoju: nevis par spēlētāju un pļāpātāju, bet par cilvēku, kurš runā patiesi un rīkojas godīgi.
Es nodomāju: “Varbūt tieši viņš — drošs un uzticams. Ar viņu iespējamas īstas attiecības.”
Pieaugušas attiecības bez romantikas
Mēs sākām tikties biežāk. Viņš piedāvāja satikties kafejnīcā, pastaigāties parkā. Viss noritēja mierīgi, bez steigas un liekām izpausmēm. Bet ziedus es tā arī nesagaidīju. Kad kādu reizi jokojot mājienu par pušķiem, viņš tikai pasmaidīja:
— Mūsu vecumā tas vairs nav vajadzīgs. Svarīgākais ir kas cits — godīgums un cieņa.
Es pasmaidīju pretī, bet iekšā kļuva tukši. Es patiesi ticēju, ka gadi padara jūtas dziļākas, nevis atņem tām skaistumu un vieglumu.
Kad viņš pirmo reizi ienāca manā mājā, viņš apskatījās apkārt un ar svarīgu sejas izteiksmi noteica:
— Jauki tev šeit. Bet savu dzīvokli es jau bērniem atstāju.
Man šie vārdi bija kā auksts ūdens. Ne komplimenta, ne siltuma — tikai sajūta, ka viņa dzīvē viss jau sadalīts, un man tur vietas nav.
Sarunas, kurās trūkst nākotnes
Jo vairāk mēs runājām, jo skaidrāk jutu atšķirību starp mums. Es vēlējos dalīties ar plāniem, ceļojumu idejām, sapņiem. Viņš arvien biežāk stāstīja par to, kā bija “agrāk” un kā pasaule mainījusies.
Manī radās sajūta, ka viņa skatiens vērsts atpakaļ, bet mans — uz priekšu. Un tajā brīdī kļuva interesanti: vai mēs vispār ejam vienā virzienā?
Es centos ienest vairāk krāsu: piedāvāju aiziet uz teātri, izstādēm, aizbraukt ārpus pilsētas. Bet dzirdēju vienu un to pašu:
— Sastrēgumi, troksnis, un vispār tas nav man interesanti.
Es gatavoju romantiskas vakariņas, dedzināju sveces. Viņš pateicās, bet drīz vien pārgāja pie stāstiem par to, kā reiz makšķerēja vai kā kaimiņš noparkoja auto pie pašiem logiem.
Pat manu dzimšanas dienu viņš spēja sabojāt ar frāzi:
— Netērēsimies lieki. Es uzcepšu kotletes, atnesīšu. Kam tie izdevumi?
Es pasmējos, bet iekšēji bija tukšums. It kā mans svētku prieks viņam vispār nebūtu svarīgs.
Vārdi, kas visu salika pa vietām
Kādā vakarā es saņēmos pajautāt:
— Kā tu redzi mūsu nākotni?
Viņš mierīgi paskatījās un noteica:
— Es jau visu esmu izdarījis. Dzīvokli bērniem atstāju. Tagad gribu vienkārši dzīvot mierīgi, bez liekām raizēm.
Tajā brīdī viss kļuva skaidrs. Viņš neplānoja neko būvēt vai mainīt. Viņam šķita, ka dzīves galvenais jau aiz muguras, un priekšā — tikai ierastā ikdiena.
Es sapratu: mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. Man vajadzīgas emocijas, attīstība, kopīgi plāni. Bet viņš gribēja tikai turpināt pierasto.
Pagājis tikai mēnesis, bet ar to pietika, lai saprastu: vīriešu briedums ne vienmēr nozīmē gudrību. Dažkārt tas ir nogurums un atteikšanās no jauna.
Es cienu viņa izvēli, bet blakus viņam es kļūtu nevis par sievieti mīlestībai, bet par sargu, kurai jādalās viņa mierā.
Un es izdarīju secinājumu: ja vīrietis saka, ka viss svarīgais viņam jau aiz muguras — tam ir vērts ticēt. Viņš saka patiesību. Viņš vairs neko nemeklē.
Bet es vēlos ko citu. Lai arī jāgaida, lai arī būs grūtāk, es gribu līdzās cilvēku, kurš dzīvo šodienai un tic rītdienai, nevis slēpjas atmiņās par pagātni.
