Pat manu dzimšanas dienu viņš spēja sabojāt ar frāzi:
— Netērēsimies lieki. Es uzcepšu kotletes, atnesīšu. Kam tie izdevumi?
Es pasmējos, bet iekšēji bija tukšums. It kā mans svētku prieks viņam vispār nebūtu svarīgs.
Vārdi, kas visu salika pa vietām
Kādā vakarā es saņēmos pajautāt:
— Kā tu redzi mūsu nākotni?
Viņš mierīgi paskatījās un noteica:
— Es jau visu esmu izdarījis. Dzīvokli bērniem atstāju. Tagad gribu vienkārši dzīvot mierīgi, bez liekām raizēm.
Tajā brīdī viss kļuva skaidrs. Viņš neplānoja neko būvēt vai mainīt. Viņam šķita, ka dzīves galvenais jau aiz muguras, un priekšā — tikai ierastā ikdiena.
Es sapratu: mēs dzīvojam dažādās pasaulēs. Man vajadzīgas emocijas, attīstība, kopīgi plāni. Bet viņš gribēja tikai turpināt pierasto.
Pagājis tikai mēnesis, bet ar to pietika, lai saprastu: vīriešu briedums ne vienmēr nozīmē gudrību. Dažkārt tas ir nogurums un atteikšanās no jauna.
Es cienu viņa izvēli, bet blakus viņam es kļūtu nevis par sievieti mīlestībai, bet par sargu, kurai jādalās viņa mierā.
Un es izdarīju secinājumu: ja vīrietis saka, ka viss svarīgais viņam jau aiz muguras — tam ir vērts ticēt. Viņš saka patiesību. Viņš vairs neko nemeklē.
Bet es vēlos ko citu. Lai arī jāgaida, lai arī būs grūtāk, es gribu līdzās cilvēku, kurš dzīvo šodienai un tic rītdienai, nevis slēpjas atmiņās par pagātni.
