Latvijā situācija ar uzturlīdzekļu nemaksātājiem joprojām ir sarežģīta, lai gan pēdējā laikā vērojamas dažas jaunas tendences. Oficiālie dati rāda, ka nodarbināto parādnieku skaits ir sarucis par aptuveni tūkstoti cilvēku.
Tomēr eksperti par šo rādītāju īpaši nepriecājas, jo pastāv pamatotas aizdomas, ka šie cilvēki nav sākuši godprātīgi maksāt, bet gan vienkārši pazuduši no legālā darba tirgus.
Šāda rīcība liecina par centieniem izvairīties no parādu piedziņas, nevis par reālu situācijas uzlabošanos.
Vai parādnieki bēg uz ēnu ekonomiku
Pašlaik Latvijā ir reģistrēti aptuveni 42 000 uzturlīdzekļu parādnieku. No šī lielā skaita tikai 13 300 cilvēku strādā oficiālu darbu, kurā tiek maksāti nodokļi. Finanšu ministrijas speciālisti uzskata, ka nodarbināto skaita samazinājums drīzāk norāda uz ēnu ekonomikas riskiem.
Cilvēki, kuri nevēlas, lai no viņu algas ieturētu naudu bērnu uzturēšanai, bieži izvēlas strādāt neoficiāli jeb “saņemt algu aploksnē”. Vēl viena izplatīta tendence ir pārcelt savu darbību uz kaimiņvalstīm. Tādā veidā Latvijas tiesu izpildītājiem kļūst daudz grūtāk piekļūt viņu ienākumiem un veikt nepieciešamos ieturējumus.
Skarbie dati: maza alga un kriminālā pagātne
Uzturlīdzekļu garantiju fonda apkopotā informācija ļauj labāk izprast, kas ir šie cilvēki, kuri nemaksā alimentus. Lielākā daļa jeb 62% no tiem, kuri strādā legāli, saņem minimālo algu vai pat mazāk. Tas bieži vien tiek darīts apzināti, lai oficiālie ienākumi būtu pēc iespējas mazāki. Tajā pašā laikā neliela daļa jeb 4% parādnieku ir visai turīgi un mēnesī nopelna virs 2000 eiro.
Daudziem uzturlīdzekļu parāds ir tikai viena no daudzajām problēmām. Aptuveni 80% gadījumu šiem cilvēkiem ir arī citas saistības, piemēram, ātro kredītu parādi vai nesamaksāti sodi. Tāpat dati rāda ciešu saikni ar kriminālo vidi – pusei parādnieku ir sodāmība, un vairāk nekā tūkstotis personu šobrīd atrodas ieslodzījuma vietās.
Grūtības ar atrašanu un motivāciju
Aptuveni 10% parādnieku nav deklarētas dzīvesvietas, kas būtiski apgrūtina jebkādu komunikāciju ar viņiem. Vēl sarežģītāka situācija ir ar tiem 3%, kuriem vispār nav Latvijas personas koda. Šādos gadījumos valstij ir gandrīz neiespējami viņus uzrunāt vai aicināt nokārtot savas saistības.
Lai motivētu cilvēkus strādāt legāli, 2024. gadā tika mainīti likumi, samazinot ieturējumu apmēru no algas. Ideja bija vienkārša – ja cilvēkam pēc parāda piedziņas “uz rokas” paliks vairāk naudas, viņš būs vairāk ieinteresēts neslēpties. Tomēr pagaidām šie grozījumi nav devuši gaidīto lielo lēcienu un oficiāli strādājošo skaits nav sācis strauji pieaugt.
Mazie panākumi un nākotnes izredzes
Neskatoties uz vispārējo sarežģīto ainu, ir arī daži pozitīvi signāli. Pagājušajā gadā Uzturlīdzekļu garantiju fondam ir izdevies atgūt par 800 000 eiro vairāk nekā gadu iepriekš. Tas nozīmē, ka kontroles mehānismi tomēr strādā un daļa naudas nonāk atpakaļ valsts budžetā.
Tāpat arvien vairāk cilvēku sāk apzināties, ka bēguļošana nav risinājums. Vairāk nekā 14 000 personu ir izvēlējušās noslēgt vienošanos par parāda pakāpenisku atmaksu. Šāds solis ļauj viņiem sakārtot savas saistības bez tik radikālām metodēm kā kontu bloķēšana vai piespiedu piedziņa, pamazām atgriežoties legālajā apritē.
