Bet, ja tu esi ar kaut ko pozitīvs un gribi pateikt kaut ko labu, tad gandrīz sanāk, ka tu neesi objektīvs, tu esi pārāk aprobežots, neredzi, ka viss ir slikti! Man šķiet, ka tā ir ļoti bīstama tendence. Jo no vienas puses mēs vēlamies, lai mīlam savu zemi, valsti, cilvēkus. Bet no otras puses, paši darām visu, lai tas tā nebūtu. Man šķiet, ka tas ir tikai mūsu pašu spēkos. Neviens cits mūsu vietā to neizdarīs. Mūsu pašu spēkos ir apstāties.
Pateikt – pagaidi, ko gribu pateikt? Kāda būs tālāk darbība no tā mana komentāra? Vai no šī viedokļa? No vienas puses ir dota mūsdienās tā brīvība izteikties, ierakstīt par kaut ko, jebko un pat nekas par to nedraud.
Bet kas notiks tālāk? Kāda tam būs jēga? Tik kuļ tos ūdeņus… Ķīniešiem ir tāds labs teiciens – ļaut ūdenim nostāvēties. Un lietas ieraudzīsim pavisam citā gadījumā. Bet runāju par tiem cilvēkiem, kas raksta ar savu vārdu, uzvārdu, kas visu laiku to uztur, to vīr***u Man šķiet, ka mēs varētu par to padomāt vairāk – kā to mazināt!
Ilzes Dobeles intervija raidījumā “Laikmeta krustpunktā”, skaties šajā video:
