Evija Krūze ar lielu emocionalitāti dalās savā pieredzē, kas saistīta ar izvēli kļūt par aktrisi – viņa atklāj, kā nonāca līdz šim lēmumam un ar kādiem izaicinājumiem dzīves ceļā bija jāsaskaras. Šis process nebija viegls un prasīja gan iekšēju apņēmību, gan spēju pārvarēt šķēršļus.
Evija Krūze darbojas kā aktrise Nacionālajā teātrī jau kopš 1996. gada. Nacionālā teātra mājaslapā viņa raksturota kā artistiska māksliniece, kuras aktiermeistarība jaunības gados tika intensīvi izmantota, iedzīvinot liktenīgu, valdzinošu un pavedinošu sieviešu lomas. Šāds lomu ampluā bieži vien liedza iespēju pilnībā atklāt viņas talantu un spējas iemiesot daudzslāņainus tēlus – tādus, kas apveltīti ar veselo saprātu, pašcieņu un sarežģītu, dziļu iekšējo pasauli.
Pēdējos gados Evija savās lomās ir apliecinājusi ne tikai izcilu humora izjūtu un sievišķīgu šarmu, bet arī dzīvesgudrību, atklājot dziļumu, kas viņā vēl var atklāties.”
Evija pati atzīst, ka aktrises ceļš viņai bijis pašsaprotams jau kopš bērnības: “Man vienmēr ir bijusi šī sajūta, ka es esmu radīta tikai un vienīgi šai profesijai. Atskatoties, es saprotu, ka neesmu nomaldījusies, ka teātris ir mana īstā vieta. Te es jūtos vislabāk. Protams, arī dzīvē, bet teātrī ir tik daudz iespēju izdzīvot dažādas dzīves, analizēt, iemiesoties, uzzināt ko jaunu.
Tev vienmēr ir jābūt kustībā, un tas rada jaunības sajūtu – kā mūžīgam studentam, kurš nemitīgi mācās. Un neatkarīgi no tā, cik tev ir gadu, vienmēr būs kāds, kurš pateiks – dari tā vai citādi, un tev būs jāklausa.”
Lasi vēl: Ciklons sabojāja jūniju, bet kas būs jūlijā – sinoptiķi pastāstīja, kad iestāsies īstā vasara
Evija Krūze ir plaši pazīstama arī ārpus teātra – viņa ir spēlējusi populāros seriālos, piemēram, UgunsGrēks, Viņas melo labāk un Nemīlētie. Privātajā dzīvē viņa ir precējusies ar uzņēmēju un grāmatu izdevēju Aimuru Krūzi, un kopā viņi audzina divus dēlus – Bruno un Robertu.
Šoruden Evija Krūze par Mātes lomu izrādē Ugunsseja saņēma prestižo Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktrise otrā plāna lomā. Par šo sasniegumu viņa tika apbalvota arī ar Nacionālā teātra ceļojošo balvu – Elzas Radziņas kulonu.
Tomēr Evija atklāj par kādu savas dzīves smago posmu..
“Šī balva man ir ilgi gaidīts apbalvojums,” viņa atklāj. “Katrs aktieris, uzsākot savu ceļu, vēlas būt labākais, grib būt novērtēts, lai sajustu, ka viņa izvēlētais ceļš ir pareizais. Ceļā uz izcilību ir svarīgi, ka kāds pasaka – jā, tu esi izdarījis labi. Tas dod motivāciju turpināt.” Krūze atzīst, ka aktieru konkurence ir sīva un neviens apzināti “nehalturē”. “Ja tev nepatīk šis darbs, ir vienkāršāk izvēlēties citu profesiju. Mūsu atalgojums nav tik liels, lai būtu vērts sevi mocīt, ja sirds nedeg par šo profesiju. Bet katram aktierim ir vēlme būt redzamam un novērtētam.
Kad es biju jauna, es reiz jau tiku nominēta Spēlmaņu nakts balvai, taču to neieguvu. Ilgu laiku es cerēju, ka mani kādreiz atkal nominēs, bet, gadiem ejot, šķita, ka esmu kļuvusi neredzama – ka katrs mans labais darbs aizslīd garām. Es jau vairs par to pat nedomāju.
Lasi vēl: Anticiklons ”atpūtīs” mums vasaru: uz šodienu gan izplatīts ārkārtas brīdinājums par laikapstākļiem
Galu galā, balva nav svarīgākais. Svarīgākais ir pašas sajūta, ka darbs ir izdarīts labi. Es vienmēr sevi ļoti kontrolēju un analizēju, lai būtu pārliecināta, ka esmu paveikusi visu, ko varēju.”
Tomēr, saņemot šo atzinību, viņa atzīst, ka tas sniedz lielāku drošību un pārliecību par savu darbu. “Ja ir atzinība no malas, tad daudz drošāk vari spēlēt lomu un vēl vairāk tai nodoties. Jebkura atzinība ir impulss doties tālāk, taču vienlaikus tā uzliek arī lielāku atbildību. Tagad cilvēki skatīsies un vērtēs – vai es patiešām esmu labākā aktrise? Tas ir neliels slogs, bet vienlaikus arī stimuls turpināt augt un pilnveidoties.”
