Sanita saka, to tagad ļoti izdevīgi var realizēt.
“Sanita saka.” Viss pēkšņi nostājās savās vietās. Nekādi paskaidrojumi vairs nebija vajadzīgi. Sanita gatavojās pārdot viņu īpašumu. Drīz viņas mājā bez klauvēšanas ienāca Kārlis un Sanita. Viņi iekārtojās uz dīvāna kā pilntiesīgi saimnieki, uzklausot viņas biklos iebildumus. Svetlana runāja maigi, saldi:
— Mēs visi ļoti uztraucamies. Andris teica, ka jūs sākat zaudēt sarunas pavedienu, aizmirstat… Tas ir vecums, ar to jāsamierinās un jāpieņem palīdzība.
Kārlis klusēja, skatienu iedūris paklāja rakstā. Rasma apjuka. Pēkšņi pārtraukusi vedeklas monologu, viņa abus izraidīja aiz sliekšņa. Likās, incidents bija izsmelts. Bet nākamajā dienā, tiklīdz viņa bija aizgājusi, Andris ielaida dzīvoklī svešus cilvēkus. Divi lieli vīrieši uzvalkos staigāja pa istabām, kaut ko mērīja, vērtējoši klauvēja pie sienām, skaļi savā starpā pārsprieda. Pārnākot mājās, Rasma ieraudzīja šo ainu. Un tā vietā, lai nobītos vai sāktu raudāt, viņa, pati sev par pārsteigumu, iesmējās.
Lasi vēl: Čebureki bez mīklas: kartupeļu alternatīva ar sulīgu pildījumu un restorāna cienīgu garšu
— Vērtētāji? — viņa stingri sacīja. — Lieliski. Tad es savējos pasaukšu!
Viņa strauji devās uz savu istabu un uzsita numuru pašvaldības vecākajam kārtībniekam , Ivaram, ar kuru viņu daudzus gadus saistīja labas, gandrīz draudzīgas attiecības. Pēc dažām minūtēm situācija dzīvoklī krasi mainījās: tajā parādījās mierīgs, pašpārliecināts ierēdnis, kurš jau ar pirmo skatienu saprata notiekošā būtību.
Lasi vēl: Ienākošais zvans un tūlītēja sarunas pārtraukšana: kas to dara un kāpēc tas ir nepieciešams
Ivars pieklājīgi, bet nepiekāpīgi palūdza “viesus” doties viņam līdzi, lai noskaidrotu apstākļus, un dzīvoklī beidzot iestājās klusums.
Rasma paskatījās uz vīru. Viņas priekšā stāvēja nevis tas cilvēks, ar kuru viņa bija dalījusi prieku un bēdas daudzus gadus, bet žēls, vājš svešinieks, gatavs izdot viņu par iluzoru labumu un svešu piekrišanu.
— Pako savas mantas, Andri, — viņa sacīja bez mazākās šaubu ēnas. — Es pati nokārtošu šķiršanos.
Vakarā, kad viņš, nolaidis galvu, aizgāja, skaļi aizcērtot durvis, Rasma iznāca uz balkona. Apakšā dūca bezgalīgā pilsēta, mirgoja logu ugunis. Viņa pēkšņi skaidri sajuta: viņas pasaule atkal pieder tikai viņai.
