Turieties, skudras – šī vasarnīca nav domāta jums! Vai esat kādreiz redzējuši, kā zem jāņogu krūma viss kustas?
Pienākat ar spaini, un šķiet, ka esat nonācis šausmu filmā. Zeme dzīva – sīka, melna, kustas, rosās… Skudrupūznis! Un blakus, kā par spīti, laputis. Tieši uz zariem, kā lipīga sērga. Viss skaidrs – viena banda.
Un zināt, kas visvairāk sarūgtina? Tu laisti, mēslot, rūpējies – viss viņu labā! Un viņi? Vienu brīdi – jau nograuzuši pumpuru. Otru – pusi ražas aizstiepuši uz savu midzeni.
Tā nu sēžu reiz lapenē, skatos uz ābeli. Un pa stumbru augšup – skudra aiz skudras. Nepārtraukta kolonna! Ne gala, ne malas. Uz augšu, uz leju – kā liftā. Domāju: nu viss, jāķeras klāt. Bet ar ko?
Te arī sākas pats interesantākais. Tagad pastāstīšu, bet uzreiz brīdinu – nekādas indes, nekādu veikalu un nekādu nervu. Un pats galvenais – skudras pašas aiziet. It kā te nekad nebūtu dzīvojušas. Pēc diennakts. Neticat?
Izmēģināju visu: no etiķa līdz buramvārdiem
Ko tik es neesmu darījusi. Laistīju ar etiķi. Ar verdošu ūdeni. Kaisīju visādus pulverus. Pat vienreiz lūdzu palīdzību no tantiņas Veras. Viņai, saka, esot buramvārdi pret skudrām. Kaut ko tur čukstēja, ar sāli loku apvilka. Un ziniet ko? Neiedarbojās. Vienīgais, ka zeme, šķiet, kļuva garšīgāka. Skudras no prieka sāka dzemdēt jaunas mātītes. Nu, joks protams!
Pirkusi esmu arī ķīmiju. Jā, bijis tāds posms. Burciņas, slazdi, aerosoli, pat granulas. Efekts – īslaicīgs. Dienu vai divas – miers. Un tad atkal: viss kustas. Un vēl niknāk nekā iepriekš!
Tad man pieleca: jārīkojas ar viltību. Nevis indēt, bet apmānīt. Jāizliekas, ka baro. Tipiski – lūk, cienasts, nāciet, ēdiet!
Un pēc diennakts – nevienas skudras. Goda vārds. Bez kliedzieniem, bez sprādzieniem. Drīz pateikšu, kas tā par “barošanu”. Bet vispirms paskaidrošu, kāpēc tas strādā. Tas ir svarīgi.
Noslēpums slēpjas skudras psiholoģijā
Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Ne jau skābē vai spēkā. Galvenais ir galvā. Skudra – būtne gudra, bet bailīga. Viņa dzīvo pēc smaržas. Smarža – tas ir viņas kompass, navigators, maršruts un signāls.
Noņem smaržu – un skudra apmaldas. Sajauc viņai smaržu – un viņa pazūd. Pievieno dīvainu smaržu – un viņa sabīstas, ņem līdzi savu karalieni un pārceļ skudru pūzni citur.
Tieši uz šo mēs arī spēlēsim. Bet ne kā traki – ne ar amonjaku, ne ar petroleju. Tās lietas gan atbaidīs, bet likvidē arī visu apkārtējo. Bet mums taču tur aug gurķi, zemenes, avenes! Mēs taču neesam bez prāta.
Lasi vēl: 1 ēdamkarote uz 10 litriem ūdens burkāniem: aplaistām burkānu dīgstus pret kaitēkļiem
Tāpēc mēs viņiem dosim “barību”. Bet tādu, no kuras viņi paši aizies. Un uz ilgu laiku. Pat uz visiem laikiem, ja atkārtos pāris reizes. Viss dabīgs. Pat augsnei noderīgs. Gatavi? Tūlīt pastāstīšu.
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu….
